Urīnceļu infekcijas
Publicēts: 02 05 2009
Urīnceļu infekcijas
Urīnceļu infekcijas (UCI) ir vienas no izplatītākajām infekciozajām saslimšanām, kas ļoti plaši sastopamas ārsta ambulatorajā praksē.
UCI parasti iedala pēc to lokalizācijas: augšējo (akūts un hronisks pielonefrīts) un apakšējo (uretrīts un cistīts) urīnizvadceļu infekcijas. Turklāt atsevišķi vēl izdala bezsimptomu bakteriūriju, kad urīnā atrod baktērijas un leikocītus, bet neskatoties uz to sūdzību nav.
Pēc UCI norises rakstura tās iedala nekomplicētās un komplicētās. Nekomplicētas UCI sastop cilvēkiem, kam nav citu nopietnu pavadslimību, nieru vai citu urīnizvadsistēmas daļu strukturālas izmaiņas. Komplicētas infekcijas konstatē tiem, kam ir urīnceļu saslimšanas (nierakmeņu slimība, nieru policistoze, labdabīga prostatas hiperplāzija u.c.), kā arī citas saslimšanas, kas var radīt infekciju sarežģījumus (cukura diabēts, neitropēnija, imūnsupresīva terapija).
Turklāt UCI pēc norises gaitas iedala vēl arī akūtās un hroniskās. Par hronisku (recidivējošu) infekciju sauc tādu, kurai ir divas un vairāk epizodes pusgada laikā vai trīs un vairāk epizodes viena gada laikā.
Sievietēm UCI sastop biežāk nekā vīriešiem. Statistika liecina, ka no 15 gadu vecuma meitenēm attiecībā pret zēniem UCI biežums ir 6:1. Jaunietēm un vidēja vecuma sievietēm infekciju sastop biežāk sakarā ar sievietes urīnceļu anatomiskām īpatnībām – īsāks urīnizvadkanāls un tās tuvums makstij un taisnajai zarnai, kur ir lielas dažādu baktēriju kultūras. Apmēram tikai 20% jaunu sieviešu ir UCI simptomi, bet ap 65 gadu vecumu – katrai trešajai sievietei tiek novērota vismaz viena urīnceļu infekcijas epizode. Urīnceļu infekciju biežums palielinās līdz ar vecumu un hronisko saslimšanu sākšanos, kas pazemina vispārējo imunitāti. Pēc Eiropas urologu asociācijas datiem, katrai otrajai sievietei vismaz reizi mūžā ir urīnceļu infekcijas epizode, un no tām apmēram 25-40% 6 līdz 12 mēnešu laikā ir recidīvi. Klīniskie simptomi pieturas vidēji 6 dienas.
Pielonefrīts
Pielonefrīts (no grieķu val. pyelos – piltuve, nephros – niere) - nieru bļodiņas–piltuvīšu sistēmas un nieru parenhīmas iekaisīga saslimšana. To izsauc zarnu nūjiņas, stafilokoks u.c. Izšķir sekundāru pielonefrītu (to rada citas nieru un urīnceļu saslimšanas), primāru, kā arī akūtu un hronisku, un vēl vienpusēju vai abpusēju pielonefrītu.
Simptomi
- Pielonefrīts sākas pēkšņi ar augstu temperatūru, drebuļiem,
sāpēm muguras lejas daļā, sliktu dūšu un vemšanu.
- Apmēram 1/3 daļa pacientu izjūt arī urīnpūšļa iekaisuma (cistīta) simptomus –
biežu un sāpīgu urināciju.
- Viena vai pat abas nieres var palielināties un kļūt sāpīgas.
Dažreiz rodas vēdera muskuļu spazmas. Var būt stipru sāpju lēkmes (nieru kolikas), ko rada urīnvadu spazmas. Spazmas rada gan iekaisums, gan arī spēcīgs karinājums, ko rada nierakmeņi. Bērniem bieži pielonefrīta simptomi ir maz izteikti, un tas ir grūti atpazīstams. Ilgstoša iekaisuma gadījumā (hronisks pielonefrīts) sāpes var būt nenoteiktas, bet drudzis var būt periodisks vai nebūt vispār. Hronisks pielonefrīts mēdz būt cilvēkiem ar kādu jau esošu nieru saslimšanu – pilnīgu vai daļēju urīnceļu nosprostojumu (obstrukciju), lieliem nierakmeņiem, vai arī urīna atvilni no urīnpūšļa urīnvados. Hronisks pielonefrīts var ierobežot nieru darbību un radīt nieru mazspēju.
Diagnostika
Laboratorijas izmeklēšanas metodes:
• pilna asins aina - leikocitoze, palielināts eritrocītu
grimšanas ātrums (EGĀ), leikocītu formulā novirze pa kreisi, anēmija;
• bioķīmiskās analīzes: iespējams palielināti ALAT, ASAT rādītāji, pie nieru
nepietiekamības attīstības – palielināts kreatinīna un urīnvielas daudzums;
• urīna analīze – leikocitūrija – leikocīti urīnā;
• bakterioloģiskā izmeklēšana tiek veikta, lai noteiktu precīzu infekcijas
izraisītāju un tā jūtību uz noteiktām antibiotikām.
Vizuālās diagnostikas izmeklēšanas metodes:
• ultrasonogrāfiskā izmeklēšana (USG) - vidēji smags primārs
pielonefrīts var radīt strukturālas izmaiņas, bet pie smagi noritoša
pielonefrīta var rasties nieru palielinājums (ja process vienpusējs – vienas
nieres palielināšanās).
• rentgenoloģiskās izmeklēšanas metodes:
- pārskata un ekskretorā urogrāfija viena otru papildina un parasti tiek veiktas kopā (pārskata uzņēmums ar tam sekojošu ekskretoru urogrāfiju);
- retrogrāda pielouretrogrāfija – veic, ja ekskretorā urogrāfija nav devusi rezultātus vai tā nevar tikt veikta (smags pacienta stāvoklis, akūta vai hroniska nieru mazspēja);
- abdomināla aortogrāfija, selektīva nieru arteriogrāfija, datortomogrāfija tiek veikta galvenokārt tāpēc, lai diferencētu pielonefrītu no citas nieru saslimšanas;
• radionukleīdās izmeklēšanas metodes (nieru scintigrāfija, netiešā angiogrāfija, renogrāfija) pielonefrīta gadījumā tiek veiktas kā palīgdiagnostikas metodes. Tās var izmantot arī dinamikā pēc 3-5 dienām, lai izvērtētu terapijas efektivitāti.
Ārstēšana
Antibakteriāla terapija, diēta (drudža periodā – organiskas olbaltumvielas, pilnvērtīgs uzturs, lietojot daudz šķidruma), turēt siltumā jostas vietu, pret sāpēm - spazmolītiski līdzekļi.
Grūtniecības pielonefrīts
Grūtniecības laikā palielinātā dzemde spiež uz urīnvadiem, kas palēnina un traucē normālu urīna atteci no augšas uz leju, turklāt grūtniecības laikā paplašinās urīnvadi un atslābinās muskuļu darbība, kas nodrošina urīna atteci no urīnvadiem urīnpūslī. Tas viss kopā palielina iespēju, ka urīns no apakšējām urīnsistēmas daļām, nonāk augšējās un rodas iekaisums.
Hronisks pielonefrīts
Ar hronisku pielonefrītu parasti slimo cilvēki, kam ir tādi urīnizvades traucējumi kā urīna atteces traucējumi – nierakmeņu slimība, prostatīts, audzējs, urīna atvilnis no urīnpūšļa uz nierēm.
Ilgstošas hroniska pielonefrīta norises gadījumā, sāpes un
citi saslimšanas simptomi kļūst praktiski nemanāmi, temperatūra var parādīties
un atkal izzust, dažreiz temperatūras var vispār nebūt. Hronisks pielonefrīts
var radīt nieru nepietiekamību jeb mazspēju.
Cistīts
Cistīts ir urīnpūšļa gļotādas iekaisums. Lielākoties tā izsaucējs ir infekcija. Visbiežāk tas ir nosacīti patogēnas floras pārstāvis (tāda, kas arī normāli atrodas organismā, bet noteiktos apstākļos var izsaukt iekaisumu) – zarnu nūjiņa, stafilokoki, streptokoki utt. Sastopams arī cistīts, kas tieši saistīts ar seksuāli transmisīvām infekcijām – tādām kā ureaplazmoze, mikoplazmoze.
Daudz biežāk ar cistītu slimo sievietes. Tas ir viegli izskaidrojams – infekcija urīnpūslī nonāk no urīnizvadkanāla, kas sākotnēji attīstījusies sievietes dzimumorgānos un nav bijusi ārstēta. Tātad sievietes anatomiskajām īpatnībām šeit ir liela nozīme – īss un plats urīnizvadkanāls, kas atrodas tuvu makstij, ir īsākais ceļš kā vīrusiem, tā baktērijām, lai nonāktu urīnpūslī un izraisītu iekaisumu.
Vecāka gadagājuma sievietēm, kā arī sievietēm klimaksa laikā bieži rodas maksts disbakterioze, kļūst plānākas urīnpūšļa sieniņas. Tas viss veicina infekciju attīstību sievietes dzimumsistēmā, un izsauc cistītu.
Lai arī vīriešu dzimumsistēma ir atšķirīga, tas tomēr nepasargā vīriešus no cistīta attīstības. Vīrietim cistīts var būt prostatas iekaisuma, sēklinieku piedēkļu un urīnizvadkanāla iekaisuma sekas.
Cistīts bērniem
Tāpat kā pieaugušām sievietēm arī mazām meitenītēm, anatomisko īpatnību dēl, cistītu sastop biežāk kā zēniem.
Cistīta parādīšanās bērniem var būt saistīta ar nepietiekamu dzimumorgānu higiēnas ievērošanu vai kuņģu zarna trakta darbības traucējumiem. Ja meitenīte ilgstoši atrodas slapjos, netīros autiņos baktērijas sākumā nonāk makstī, radot tās iekaisumu, bet pēc tam arī - cistītu.
Bērnu cistīts bieži attīstās pēc dažādu vīrusu infekciju pārslimošanas, kā arī pēc atdzišanas, piemēram, pēc peldēšanās aukstā ūdenī.
Zēniem cistīts biežāk attīstās uz urīnpūšļa attīstības anomāliju fona, par cistīta iemeslu var kļūt arī balanīts (dzimumlocekļa galviņas iekaisums).
Cistīts un grūtniecība
Grūtniecības laikā cistīts sākas galvenokārt divu iemeslu dēļ:
- pirmkārt, pastāvīgi palielinoties, dzemde saspiež
urīnpūsli, veicinot urīna atteces traucējumus, kas savukārt rada labvēlīgus
apstākļus baktēriju attīstībai;
- otrkārt, grūtniecības laikā uz izmainīta hormonālā fona, samazinās imunitāte.
„ Medusmēneša cistīts”
Šis termins sevī ietver cistīta pazīmju attīstību pēc deflorācijas, jeb jaunavības zaudēšanas. Tas notiek šādi: vēl pirms meitene ir uzsākusi dzimumdzīvi, viņas maksts mikroflora izmainās. Pirmais dzimumakts ne vienmēr ir vētrains, taču tā rezultātā milzīgs daudzums maksts mikrofloras nokļūst urīnizvadkanālā un urīnpūslī. To sieniņas nav gatavas šādam uzbrukumam un attīstās iekaisuma reakcija, tātad cistīts. Reti kurš sava medusmēneša laikā atsakās no dzimumdzīves, neskatoties uz saslimšanu, tāpēc saslimšana progresē.
Cistīta simptomi
- sāpes urīnpūslī, velkošas sāpes vēdera vai muguras lejas
daļā;
- bieža urinācija; infekcija kairina gļotādu, liekot urīnpūslim pastāvīgi
sarauties: rodas viltus vajadzība pēc urinācijas, kas situāciju padara nomācošu,
nav iespējams domāt ne par ko citu kā vien tualetes apmeklēšanu; taču
neskatoties uz biežo vajadzību, izdalītais urīna daudzums cistīta gadījumā
nemainās, taču katras 20-30 minūtes ir jāiet uz tualeti. Pat ja urīna izdale ir
tikai dažas piles, arī pats process ir sāpīgs: rodas asas sāpes pirms urinācijas,
tās laikā vai biežāk – pēc tās, iespējama arī urīna nesaturēšana.
- urīnā var būt strutas (piūrija), bet smaga gļotādas bojājuma rezultātā arī
asinis (hematūrija); duļķains un smakojošs urīns ir raksturīga infekcijas
pazīme, jo ar urīnu tiek izdalītas strutas, baktērijas, leikocīti, atmirušās
urīnpūšļa gļotādas šūniņas.
Līdz ar slimības attīstību, cistīta simptomi kļūst arvien izteiktāki: biežāki ir tualetes apmeklējumi un urinācija kļūst arvien sāpīgāka.
Akūts cistīts raksturojas ar pēkšņu cistīta simptomu parādīšanos. Ja cistīts parādās biežāk kā 2-3 reizes gadā, tas norāda uz diagnozi - hronisks cistīts.
Hronisks cistīts biežāk rodas pie citām urīnizvades sistēmas saslimšanām:
• akmeņi urīnpūslī;
• urīnpūšļa audzēji;
• prostatas adenoma;
• fimoze;
• hronisks pielonefrīts;
• urīna reflukss no urīnpūšļa uz urīnvadu.
Akūts cistīts
Diagnozi akūts cistīts uzstāda pamatojoties uz veselības stāvokli, pacienta sūdzībām un urīna analīžu rezultātiem.
Recidivējošs cistīts
Recidivējošas apakšējo urīnceļu infekcijas, kas norisinās vairāk kā 3 reizes gadā, prasa lielāku uzmanību un dziļāku izmeklēšanu.
1. Urīna analīžu veikšana, kas apstiprina infekcijas esamību.
2. Lokālas diagnostikas veikšana, kas ļauj precizēt recidivējošas infekcijas
skarto līmeni.
3. Cistīta diferenciāldiagnozes noteikšana, kas to atšķir no citām līdzīgām
saslimšanām. Nopietnākās saslimšanas ir: urīnpūšļa akmeņi, urīnpūšļa neirogēna
disfunkcija, vēzis, tuberkuloze. Turklāt jāveic arī infekcijas formas un smaguma
pakāpes, izplatības analīze.
4. Galveno hroniska cistīta etoloģijas iemeslu un darbības mehānismu
noskaidrošana, kas raksturīgi konkrētam gadījumam.
Diagnostika
1. Rūpīgi savākta anamnēze.
2. Urīna analīze.
3. Urīna bakterioloģiskais uzsējums.
4. Uztriepe no maksts, urīnizvadkanāla un dzemdes kakla.
5. Nieru un urīnpūšļa ultrasonogrāfiskā izmeklēšana.
6. Fekāliju izmeklēšana uz disbakteriozi.
7. Sievietēm – ginekologa apskate.
8. Cistoskopija vai cistoskopija ar biopsiju pēc indikācijām.
Cistīta ārstēšana
Akūta cistīta ārstēšana parasti visbiežāk notiek mājās, pareizas un savlaicīgas ārstēšanās gadījumā urīnpūšļa gļotāda atjaunojas 3 - 4 dienu laikā bez tālejošām sekām. Hospitalizācija nepieciešama, ja neizdodas mazināt sāpes, ir akūta urīna aizture vai asiņojošs cistīts.
Pareiza cistīta ārstēšana ietver sevī vēršanos pie ārsta, diagnozes uzstādīšanu un ārsta nozīmēto preparātu lietošanu. Ārstēšanas pamata medikaments ir antibiotikas.
Vispārējas rekomendācijas:
- gultas režīms, vēlams līdz sāpju izzušanai;
- diēta - piena un augu produkti, ķīseļi; no ēdienkartes jāizslēdz ass, skābs,
trekns ēdiens, stipra kafija un alkoholiskie dzērieni;
- pie alternatīvām ārstēšanas metodēm pieder fitoterapija un homeopātija, taču
tās negarantē izveseļošanos un akūtu cistītu var pārvērst hroniskā.
Hroniska cistīta ārstēšana ir daudz sarežģītāka, nepieciešama neatlaidīga, kompleksa ārstēšanās stacionārā un veicinošo faktoru likvidācijas. Pie šādiem faktoriem pieder urīnpūšļa akmeņi un infekcijas perēkļi.
Cistīta profilakse
1. Izvairīties no organisma atdzišanas.
2. Sekot līdzi organisma stāvoklim un rūpīgi ievērot personīgo higiēnu.
3. Uzturā lietot vairāk šķidruma, īpaši lietderīgi ir dzērveņu un brūkleņu morsi.
4. Biežāk apmeklēt tualeti, lai izvairītos no urīnpūšļa pārpildīšanās.
5. Menstruāciju laikā pēc iespējas biežāk mainīt higiēniskās paketes.
6. Nenēsāt apspīlētu apģērbu, kas traucē normālai mazā iegurņa orgānu
apasiņošanai, kā arī nenēsāt sintētisko apakšveļu, stringus.
7. Pēc dzimumakta apmeklēt tualeti.
8. Dzimumorgānu higiēnai izmantot mazgāšanas līdzekļus – ziepes, želejas, kam ir
neitrāls pH līmenis; ūdens strūklai jābūt virzītai no priekšas uz mugurpusi.
9. Biežu aizcietējumu gadījumā nepieciešams ēdienkartē iekļaut vairāk dārzeņu.
Uretrīts
Uretrīts - ir urīnizvadkanāla iekaisums. Tā ir viena no biežākajām uroloģiskajām saslimšanām. Ar uretrītu slimo vienādi bieži kā sievietes, tā arī vīrieši.
Uretrītus iedala 2 lielās grupās: specifiskie un nespecifiskie uretrīti.
Specifiskie uretrīti tiek iegūti seksuāli transmisīvā ceļā (STI) – gonokoki, herpes vīrusi, hlamīdijas, mikoplazmas, ureaplazmas, retāk gardnerellas. Nespecifiskos iekaisumus ierosina nosacīti patogēni mikroorganismi – stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņas, dažādas sēnītes.
Uretrītu biežākais iemesls ir dzimumakts ar inficētu personu, kurai ir venēriska slimība - hlamidioze, sifiliss, ureaplazmoze, trihamonoze, mikoplazmoze u.c. uretrīts var rasties ja urīnizvadkanālā nonāk zarnu nūjiņas, streptokoki, pneimokoki, tā gadās personām, kas neievēro personīgo higiēnu.
Retāk uretrīta iemesls ir infekcija, kas nonākusi ar asins plūsmu vai limfātiskajiem vadiem no citiem organismā esošiem infekciju perēkļiem (piemēram, no mandelēm - tonsilītu gadījumā, vai karioziem zobiem utt.)
Uretrīts var attīstīties arī urīnceļu akmeņu gadījumā – akmens vai smiltis, nonākot urīnizvadkanālā, traumē tā sieniņas. Par uretrīta iemeslu var būt smaga fiziska slodze, neregulāra dzimumdzīve vai paaugstināta seksuāla aktivitāte.
Uretrīta riska faktori
- dažādas uroloģiskas saslimšanas (urīnceļu akmeņi,
prostatīts, infekcijas, iekaisuma process utt.);
- mazā iegurņa orgānu traumas;
- neregulāra dzimumdzīve;
- vairākkārtējas organisma atdzišanas vai arī vienreizēja, bet nozīmīga
atdzišana;
- pārlieku liela fiziska slodze;
- alkohola lietošana, kā arī asu un skābu ēdienu lietošana.
Uretrīta simptomi
Uretrīta simptomi pirmkārt ir dedzināšana, grauzšanas sajūta un sāpes urinācijas laikā, kā arī izdalījumi no urīnizvadkanāla. Masīvi izdalījumi parasti ir no rītiem, pelēki dzeltena nokrāsa - strutaina uretrīta gadījumā, gaiši - trihomonu uretrīta gadījumā un strutaini - bakteriāla uretrīta gadījumā. Vīriešiem bieži novēro urīnizvadkanāla atveres karinājumu, pietūkumu un salipšanu.
Saslimšanas sākumā nepatīkamas sajūtas var būt nenozīmīgas, taču iekaisuma procesam progresējot, tas var izplatīties uz blakus esošajiem dzimumorgāniem. Tāpēc pat nelielu simptomu gadījumā ieteicams konsultēties ar ārstu.
Ielaistu uretrītu pavada sāpes starpenes priekšējā apvidū, paaugstināta temperatūra, vājums, un vispārēja organisma stāvokļa pasliktināšanās. Nepareizas ārstēšanas rezultātā iekaisuma process var pāriet uz blakusesošajiem orgāniem, un var notikt urīnizvadkanāla striktūra – sašaurināšanās vai pilnīga lūmena slēgšanās. Tas izpaužas ar pastiprinātām sāpēm urinācijas laikā un „vāju” urīna strūklu.
Bezsimptomu uretrīts
Ar jēdzienu bezsimptomu uretrīts saprot iekaisuma procesu urīnizvadkanālā bez slimnieka sūdzībām vai redzamiem klīniskiem simptomiem. Taču laboratoriskie rādītāji norāda uz iekaisuma procesu urīnceļos. Bezsimptomu uretrītu sastop hlamīdiju, mikoplazmu, trihomonu infekciju gadījumos, kā arī kopā ar bakteriālo vaginozi sievietēm.
Recidivējošs un persistējošs uretrīts
Recidivējošs uretrīts ir atkārtotu sūdzību, klīnisko simptomu un laboratoriski apstiprināto izmaiņu parādīšanās 30-90 dienu laikā pēc cistīta ārstēšanas vai patvaļīgas simptomu izzušanas. To sastop 10-20% pacientu.
Persistējoša uretrīta gadījumā klīniskie simptomi, sūdzības un laboratoriski apstiprinātās izmaiņas atkārtojas vairāk kā pēc 30-90 dienām.
Uretrīta diagnostika
Urīnizvadkanāla uztriepes mikroskopiskā izmeklēšana ir galvenā laboratorijas izmeklēšanas metode uretrīta diagnostikā. Pirms uztriepes ņemšanas, 2 stundas līdz izmeklējumam jāizvairās no urinācijas. Uztriepe tiek ņemta ar speciālu instrumentu 1-2 cm attālumā no urīnizvadkanāla sākuma.
Urīna analīze
Urīna analīzes izmeklēšana tiek veikta, lai diagnosticētu leikocītu (piūrija) un baktēriju (bakteriūrija) klātbūtni. Pirms analīžu nodošanas, 2 stundas jāizvairās no urinācijas. Tiek savākti 10-15 ml urīna.
Instrumentāla diagnostika
Mūsdienās uretroskopijai kā uretrītu diagnostikas metodei ir ļoti liela nozīme. Tāpat pēc individuālas nepieciešamības nozīmē rentgenoloģiskas un skenēšanas diagnostikas metodes.
Uretrīta ārstēšana
Uretrīta ārstēšana ietver antibiotiku lietošanu, antibiotikas ir vērstas pret konkrēto ierosinātāju, kas atrasts uztriepē. Ārstēšana ietver sevī arī dažādu imunitāti uzlabojošu preparātu lietošanu. Ja ir arī prostatīta aina, jāveic tā ārstēšana. Ja uretrītam ir pievienojies cistīts, tiek nozīmēta kompleksa ārstēšana, ieskaitot fitoterapiju.
Gonorejas uretrīta gadījumā ieteicama arī vietēja urīnizvadkanāla ārstēšana - antiseptisku šķīdumu ievadīšana kanālā. Ja ir urīnizvadkanāla sašaurināšanās veic bužēšanu (paplašināšanu) ar speciālu metālisku instrumentu.
Jebkura uretrīta ārstēšanā ir nepieciešams pilnvērtīgs uzturs, stingra diētas ievērošana (alkohola, sāļa un asa ēdiena izslēgšana no ēdienkartes).
Uretrīta ārstēšanās kurss var ilgt no dažām dienām līdz dažām nedēļām un ir atkarīgs no slimības garuma un stadijas. Uretrīta ārstēšana parasti noris ambulatori, bet smagu urīnizvadkanāla iekaisumu, īpaši strutainu procesu gadījumos, nepieciešams hospitalizēt.
Uretrīta profilakse
Jāizvairās no:
• ķermeņa atdzišanas;
• ārējo dzimumorgānu traumām;
• asu, skābu, treknu, marinētu ēdienu lietošanas un alkohola.
MFD Veselības grupas Medicīniskā firma SIA „Dziedniecība” sāka savu vēsturi vairāk kā pirms 50 gadiem kā ambulatora veselības aprūpes iestāde. Uz šo brīdi MFD ir viena no lielākajām daudzprofila veselības aprūpes iestādēm, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus vairāk kā 400 000 pacientu dažādās vietās visā Rīgā un Latvijā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas un izcilo ārstu pieredzi, MFD pamatmērķis ir rūpēties par iedzīvotāju veselību, nodrošinot savlaicīgu slimību profilaksi, kā arī sniedzot efektīvus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus.
