Žultsakmeņi

Publicēts: 07 08 2010

Žultsakmeņi

Žultspūslis ir maisveidīgs orgāns, kas atrodas aknu priekšpusē. Tas ir žults rezervuārs. Žults tiek izstrādāta aknās un piedalās tauku pārstrādē. Akmeņi žultspūslī veidojas no holesterīna kristāliem vai retāk - no žults sāļiem. Akmeņi var būt dažāda lieluma - no cukurgraudiņa līdz valrieksta lielumam.

Žultsakmeņu lēkme (kolika) sākas kad akmens, kas atradies žultspūslī, nosprosto žultsvadu, pa kuru žults no žultspūšļa nonāk tievajās zarnās.

Žultsakmeņu slimība – aknu-žultsizstrādes sistēmas saslimšana, ko raksturo akmeņu (konkrementu) veidošanās žultspūslī un žultsceļos. Pastāv uzskats, ka 10 -15 % pieaugušo ir žultsakmeņi, arī tad, ja nav citu slimības izpausmju.

Žultsakmeņu veidošanās iemesli

Tiek uzskatīts, ka žultsakmeņi rodas žults veidošanās vielmaiņas traucējumu rezultātā. Tā kā žults satur daudz holesterīna, tad žults stāzes un sabiezēšanas, kā arī holesterīna daudzuma palielināšanās žultī gadījumā, rodas žults nogulsnes un kristālu izkrišana. Apvienojoties šādiem kristāliem, veidojas akmeņi, kas sastāv no holesterīna un žults sāļiem.

Biežākie iemesli:

  • nepareiza diēta - trekns, kalorijām bagāts ēdiens, ar holesterīnu bagāti produkti;

  • žults izdales evakuācijas traucējumi no žultspūšļa (motorikas traucējumi, žultspūšļa iekaisīgas izmaiņas).

Saslimšanas ierosinātāji lielākajā daļā gadījumu ir mikrobi (zarnu nūjiņa, streptokoki, enterokoki, stafilokoki), kas no zarnu trakta pa žultsvadiem iekļūst žultspūslī. Kā ierosinātājs var būt arī gastrīts ar samazinātu kuņģa sekrēciju.

 

Holecistīts

Holecistīts ir žultspūšļa iekaisums. Pēc savas norises holescistīts var būt akūts un hronisks. Galvenie akūtā holecistīta simptomi ir:

  • spazmveidīgas sāpes vēdera labajā pusē, kas izstaro uz labo plecu, lāpstiņu;

  • slikta dūša;

  • vemšana;

  • drudzis un ķermeņa temperatūras paaugstināšanās;

  • var būt dzelte un ādas nieze.

Sarežģījumi rodas 15-20% gadījumu, t.i. iekaisuma process ap žultspūsli (abscess), gangrēna, procesa izplatīšanās vēdera dobumā un sepsis, savienojumu (fistulu) veidošanās starp kuņģi un zarnu traktu, žultspūsli un kuņģi vai pat nieri, akūts pakreatīts, mehāniska dzelte. Bīstams akūta holecistīta sarežģījums ir peritonīts – vēderplēves iekaisums.

Hronisks holecistīts var būt bezakmeņu un kalkulozs, no latīņu vārda „calculus”, kas nozīmē akmens. Hronisks holecistīts ir viens no žultsakmeņu slimības rezultātiem.

Hronisks holecistīts izpaužas ar sliktu dūšu, trulām sāpēm labajā paribē un citām nepatīkamām sajūtām pēc ēšanas.

Hronisks holecistīts var attīstīties pēc akūta holecistīta vai arī pats par sevi.

žultsakmeņu veidi

Ir divu veidu galvenie žultsakmeņu veidi: holesterīna un pigmentakmeņi, kas atšķiras pēc sastāva un attīstības mehānisma. Holesterīna akmeņus sastop diezgan bieži. Klīniskie sindromi, ko izsauc žultsakmeņi, nav atkarīgi no akmeņu tipa. Shematisks akmeņu izvietojums parādīts zīmējumā.

 

1 – žultspūslis, žultspūšļa kakliņš, žultspūšļizvadkanāls

2 – kopējais aknu izvadkanāls

3 – kopējais žultsvads

4 – divpadsmitpirkstu zarnas lielā kārpiņa

5 – aknu iekšējie kanāliņi

 

1. zīm. Shematisks iespējamo žultsakmeņu atrašanās vietu zīmējums.

Holesterīna akmeņi galvenokārt sastāv no holesterīna (>60%), mucīna, kalcija bilirubināta, fosfāta, karbonāta un palmitāta, kā arī neliela daudzuma citu substanču. Apmēram 10-15% holesterīna akmeņu ir „tīri” holesterīna (100%) akmeņi.

Daži akmeņi satur mazāk par 60% holesterīna, taču tiem piemīt morfoloģiskas un mikrostrukturālas pazīmes, kas raksturīgas tipiskiem holesterīna akmeņiem, tos sauc par jauktiem akmeņiem.

Ir noskaidrots, ka zemāk minētie faktori asociējas ar paaugstinātu risku veidoties holesterīna akmeņiem (sievietēm žultsakmeņu slimība sastopama biežāk):

  • pusmūža vecums;

  • aptaukošanās;

  • grūtniecība;

  • straujš svara zudums;

  • nepareiza diēta.

Pigmentakmeņi galvenokārt sastāv no bilirubīna un kalcija sāļiem. Ir divu veidu pigmentakmeņi: melnie un brūnie.

Melnie pigmentakmeņi sastāv no kalcija bilirubināta un citiem bilirubīna savienojumiem, mucīna, kalcija fosfāta un karbonāta sāļiem un neliela daudzuma citu substanču. Tie tiek atrasti galvenokārt žultspūslī, reti žultsvados.

Riska faktori šī tipa akmeņu attīstībai:

  • pusmūža vecums;

  • aknu ciroze;

  • ilgstoša pilnīga parenterāla barošana.

Brūnie pigmentakmeņi sastāv no kalcija bilirubināta, holesterīna, kalcija palmitāta un citām substancēm. Tos atrod galvenokārt žultsvados. Lielākajai daļai cilvēku ar brūnajiem akmeņiem žultsvados raksturīga stāze un/vai infekcija kā veicinošs faktors. Šis akmeņu veids var tikt atrasts daudzus gadus pēc žultspūšļa izņemšanas.

Žultsakmeņu slimības norise

Žultsakmeņu slimība ir izplatīta visā pasaulē. Tā var noritēt bez simptomiem vai arī ar plašu simptomu klāstu.

Lielākajai daļai cilvēku ar žultsakmeņiem nav klīnisko simptomu gadiem ilgi. Katru gadu tikai 1-2 % no viņiem parādās sāpes, turklāt sarežģījumu risks paliek ļoti zems, tāpēc šādiem cilvēkiem profilaktiska žultspūšļa izņemšana nav nepieciešama.

Biliāras sāpes jeb žults kolika – tā lokalizējas vēdera augšdaļā. Tā var izstaroties uz labo lāpstiņu vai labo plecu. Dažreiz sāpes var just krūškaula lejasdaļas rajonā. Sāpes var būt dažādas intensitātes un rakstura. Sāpes apraksta kā spiedošas, durošas, spazmveidīgas vai arī vienkārši spiedošu sajūtu. Jūtot sāpes, nevar atrast ērtu pozu, lai tās remdētu, un visu laiku ir jākustas. Dažām personām lēkmes laikā parādās slikta dūša, reti - vemšana

Sāpes sākas pēkšņi, ilgst no 15-30 min līdz 3-4 stundām (dažreiz līdz 6-8 stundām). Pēc tam, kad lēkme beigusies, kādu laiku paliek diskomforta sajūta vēdera apvidū. Lēkmju biežums var būt dažāds – reizi dienā, nedēļā, mēnesī, gadā vai retāk. Ļoti retos gadījumos ir tikai viena lēkme. Atsevišķiem indivīdiem intervāls starp lēkmēm ilgstoši ir nemainīgs.

Dažreiz var būt tikai vāji izteiktas vēdersāpes vai trulas sāpes krūškurvja lejas daļā vai labajā paribē.

Iepriekšminētie simptomi ir raksturīgi arī šādām saslimšanām:

  • čūlas slimība;

  • pankreatīts;

  • gastroduodenāls reflukss (GERS) jeb atviļņa slimība;

  • stenokardija;

  • zarnu necaurejamība;

  • aknu saslimšanas;

  • kairinātās zarnas sindroms;

  • nefroliteāze jeb nierakmeņi.

Žultsakmeņu diagnostika

Izvēles diagnostikas metode ir ultrasonogrāfija (USG), lai diagnosticētu žultsakmeņus. Ar USG, kuras ticamība ir 98%, var redzēt arī žultsvadus, aknas un aizkuņģa dziedzeri, tādejādi iegūstot nepieciešamo papildus informāciju.

Daudz retāk diagnostikā izmanto endoskopisku retrogrādu holangiogrāfiju, transkutānu holiangiogrāfiju vai intraoperatīvu holangiogrāfiju.

Apmēram 15% žultsakmeņu var redzēt, veicot vēdera dobuma rentgenu.

Datortomogrāfija sniedz daudz plašāku informāciju, taču tās jūtība žultsakmeņu gadījumā ir daudz zemāka kā USG.

Perorālo holecistogrāfiju izmanto reti, bet tā var dot informāciju gan par žultsvadu caurejamību, gan akmeņu sastāvu, kam ir nozīme apsverot medikamentozu litotripsiju jeb akmens sašķelšanu.

Pēdējos gados visā pasaulē kā žultsvadu un žultsakmeņu izmeklēšanas metodi izmanto magnētiskās rezonanses holangiogrāfiju.


Žultsakmeņu ārstēšanas iespējas

Mūsdienās tiek uzskatīts, ka žultsakmeņu slimības bezsimptomu norises gadījumā ķirurģiskā ārstēšana nav nepieciešama.

Žultspūšļa izņemšana - holecistektomija.

 

Žultspūšļa izņemšanas operāciju sauc par holecistektomiju. Zīmējumā parādīta konvencionāla žultspūšļa izņemšanas metode.

Laparoskopiska holecistektomija tiek veikta caur nelieliem iegriezieniem vēdera priekšējā sienā. Operācija tiek veikta narkozē un cilvēks nejūt sāpes.


Zīmējumā parādīti iegriezuma veikšanas vietas.

Laparoskopiska holekcistektomija ir izvēles ārstēšanas vieds simptomātiskas žultsakmeņu slimības gadījumā. Bieži pēc pacientu iniciatīvas operācija tiek atlikta mēnešiem, pat gadiem.

5% gadījumu plānveida laparoskopiskās operācijas laikā ķirurgs saaugumu vai kādu citu anatomisku īpatnību dēļ pāriet uz konvenciālo metodi.

Vēl kā cita ārstēšanas metode tiek izmantota ekstrakorporāla (ārpusķermeņa) triecienviļņa litotripsija. Pēc akmeņu saskaldīšanas tiek izšķīdināti ar perorālās litotripsijas terapijas palīdzību. Transkutāna (caur ādu) akmeņu likvidēšana rentgena kontrolē tiek lietota reti.

 

Diēta

Paasinājuma laikā pareiza diēta saudzē skarto orgānu, bet remisijas laikā, pie samazinātas žultspūšļa funkcijas, stimulē žultspūšļa saraušanos un žults atteci.

Pareiza ēšana var nodrošināt ilgstošu remisiju (mierīgo periodu), un otrādi – diētas pārkāpumi – pārmērīga treknu un asu ēdienu lietošana, alkohola, aukstu ēdienu, gāzētu dzērienu lietošana var radīt paasinājumu.

Ēdienreižu skaits 5-6 reizes dienā. Svarīga ir ēšanas ritma ievērošana. Ēdienreizēm jābūt biežām. Biežas ēdienreizes vienā un tajā pašā laikā, stimulē labāku žults atteci, tā neaiztur žulti žultspūslī. Taču, ja ēd daudz vienā reizē, žults tiek ražota tik intensīvi, ka rodas sastrēgums, kā rezultātā savukārt rodas sāpes un citi nepatīkami traucējumi.

Ieteicamie produkti:

  • liesa gaļa un zivis, olas, piens, biezpiens, siers; piena produkti satur daudz kalcija, kas ir ļoti vajadzīgi pie šīs slimības;

  • graudaugi – īpaši auzas un griķi;

  • sviests (tas labāk pārstrādājas un labāk uzsūcas), augu tauki. Ja sviests rada rūgtumu mutē, to pievieno gatavojot putru vai kādu citu ēdienu. Dažreiz šādi var „apmānīt” žultspūsli un nepatīkamā reakcija neseko. Sviestu vajag pievienot pirms ēdiena pasniegšanas. Tomēr priekšroku vajadzētu dot augu taukiem, kam piemīt lieliskas žultsdzinēja īpašības. Ja arī pēc augu tauku lietošanas parādās nepatīkamas sajūtas, tad jāmēģina citi tauku veidi, jo katram cilvēkam ir individuāla produktu panesība.

  • dārzeņi (burkāni, ķirbji, kabači, puķukāposti), augļi un ogas (vīnogas, arbūzs, zemenes, āboli, plūmes), kā arī to sulas, zaļumi. Dārzeņi, augļi un ogas stimulē žultspūšļa darbību, novērš aizcietējumus, samazina spēju radīt akmeņus. Ja slimība noris ar caureju, augļus, ogas un dārzeņus var lietot atšķaidītu sulu vai saspiestā veidā.

  • melleņu, granātābolu, ķiršu u.c. sulas.


Produktu, kuri nav ieteicami:

  • speķis, trekna gaļa un zivis, konservi, subprodukti (nieres, aknas, plaušas, smadzenes) utt.;

  • dārzeņi, kas bagāti ar ēteriskajām eļļām (redīsi, rāceņi, sīpoli, ķiploki) un skābeņskābi (skābenes, spināti);

  • ja ir palielināts svars, būtu jāizslēdz no ēdienkartes maize, graudaugi, makaroni, konditorejas izstrādājumi.

 



MFD Veselības grupas Medicīniskā firma SIA „Dziedniecība” sāka savu vēsturi vairāk kā pirms 50 gadiem kā ambulatora veselības aprūpes iestāde. Uz šo brīdi MFD ir viena no lielākajām daudzprofila veselības aprūpes iestādēm, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus vairāk kā 400 000 pacientu dažādās vietās visā Rīgā un Latvijā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas un izcilo ārstu pieredzi, MFD pamatmērķis ir rūpēties par iedzīvotāju veselību, nodrošinot savlaicīgu slimību profilaksi, kā arī sniedzot efektīvus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus.

Iepriekšējais raksts Nākošais raksts