Dzemdes mioma

Publicēts: 19 10 2009


Dzemdes mioma

Mioma (fibromioma) tas ir labdabīgs audzējs no muskuļaudiem (saistaudiem). Mioma veidojas dzemdes šūnu spontānas aktīvas dalīšanās rezultātā. Tās rašanās iemesli līdz galam nav noskaidroti, ir zināms, ka miomai ir hormonāli stimulēta struktūra, kas saistīta ar paaugstinātu estrogēnu sekrēciju. Estrogēni stimulē miomas augšanu, bet progesterons – rada pretēju efektu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka normāls estrogēnu un progesterona līdzsvars asinis liecina par miomas neesamību. Vietējas estrogēnu izmaiņas dzemdē visbiežāk hormonu līmeni asinīs neietekmē vai ietekmē ļoti maz.

 

Epidemioloģija

Dzemdes miomas sastopamība ļoti variē. Dzemdes mioma relatīvi maz sastopama sievietēm vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Risks saslimt būtiski pieaug pēc 35-40 gadu vecuma. Kaut arī pirmās klīniskās pazīmes biežāk parādās vēlīnā reproduktīvā periodā vai premenopauzē, var pieņemt, ka audzēja attīstība noris agrāk par tā izpausmi. Literatūrā ir norādes uz to, ka vidējais dzemdes miomas parādīšanās vecums ir 32,8gadi, bet nepieciešamība pēc ķirurģiskas iejaukšanās 44,4 gados. No tā izriet, ka audzēja augšanas tendence rodas periodā, kas ir pirms vai arī sakrīt ar klimaktērija periodu.

 

Attīstības iemesli:

  • aborti;

  • menstruālās funkcijas traucējumi;

  • adenomioze;

  • dishormonāli traucējumi;

  • dažādas sirds asinsvadu sistēmas saslimšanas;

  • anēmija;

  • iedzimta predosponētība (nosliece);

  • aptaukošanās;

  • ginekoloģiski iekaisumi;

  • intrauterīnie kontracepcijas līdzekļi;

  • sarežģītas dzemdības.

Tiek novērota tendence lielākam miomu skaita biežumam sievietēm, kas vēlīni sākušas dzimumdzīvi (24-27 gadi), kā arī tām, kam dzimumdzīve nav regulāra. Sievietēm ar miomu anamnēzē novēro augstu medicīnisko abortu biežumu, kas kopā ar dažādiem citiem faktoriem, var veicināt miomas attīstību. Sievietēm ar miomu līdz izpausmju sākumam auglība parasti nav traucēta, īpaša grupa ir jaunas sievietes ar ātri augošu audzēju, kam pagātnē bijušas problēmas ar bērna ieņemšanu.

Dzemdes miomu bieži sastop sievietēm ar dažādām somatiskām saslimšanām, piemēram, hipertoniju, aptaukošanos. Biežāk dzemdes miomu sastop sievietēm, kas strādā garīgu darbu, tas saistīts ar emocionālu slodzi, mazkustīgu dzīvesveidu.

Kā iepriekš rakstīts – dzemdes mioma attīstās uz paaugstināta estrogēno hormonu fona, ja trūkst progesterona. Ir zināms arī tas, ka pēc menopauzes iestāšanās miomas mezgli samazinās.

 

Klasifikācija

Pēc lokalizācijas dažādās dzemdes daļās: 

o     dzemdes ķermenī ( 95%)

o     dzemdes kakliņā (5%)

Pēc mezglu novietojuma:

o     subseroza mioma – mezgls zem dzemdes serozā slāņa uz dzemdes ārējās virsmas;

o     intramurāla mioma – mezgls izvietojas dzemdes muskuļu slāņa biezumā;

o     submukoza mioma – mezgls zem dzemdes gļotādas ( tuvāk iekšējam dobumam);

o     intraligamnetāra mioma – mezgls izvietojas starp dzemdes saitēm.

 

Atsevišķi izdala miomas difūzu formu, kad mezglu kā tādu nav, bet audzējam ir bez formas difūza forma.

 

 

Galvenie simptomi

Apmēram 50% sieviešu, kam ir dzemdes mioma, saslimšana noris bez simptomiem. Klīnika atkarīga no mezgla izmēriem un lielā mērā atkarīga no mezgla atrašanās vietas. Izšķir šāda veida simptomus (un arī to sarežģījumus):

-     dzemdes asiņošana ar tai sekojošu dzelzs deficīta anēmiju; visbiežāk to sastop submukoza vai daudz intraligamnetāru mezglu gadījumā;

-     miomas mezgla barošanās traucējumi – kā rezultātā ir mezgla apsaiņošanas traucējumi, attīstās nekroze (atmiršana) ar sekojošu infekcijas pievienošanos, līdz pat peritonīta attīstībai; daudzos gadījumos tas var apdraudēt dzīvību; izpaužas ar dažādas intensitātes sāpēm, šādos gadījumos parastie pretsāpju līdzekļi nelīdz, var būt slikta dūša, vemšana, ģībonis, drudzis;

-     blakusorgānu nospiešana – rodas sāpes dažādos vēdera rajonos, apgrūtināta vai biežāka urinācija, aizcietējumi, nieru saslimšanas, kas rodas urīna atteces traucējumu rezultātā;

-     submukoza mezgla rašanās – tas arī ir bīstams stāvokli; parasti sākas ar spazmveida sāpēm vēdera lejas daļā (biežāk mēnešreižu laikā) – atgādina dzemdību sāpes; sakarā ar asinsvadu nospiedumu rodas asinsapgādes traucējumi;

-     neauglība – mazi subserozi vai intramurāli mezgli parasti netraucē grūtniecības attīstību; zemgļotādas mezgli var kļūt par neauglības cēloni, jo traucē apaugļotās olšūnas piestiprināšanos dzemdes sieniņām;

-     grūtniecības un dzemdību sarežģījumi – grūtniecībai, kas iestājusies sievietei ar miomu, nepieciešama īpaša uzmanība, jo pastāv vairāku sarežģījumu iespējamība.

Sievietēm, kam ir miomas un, kuras ir grūtnieces īpaši jāpievērš sev uzmanība, un novēroto vismazāko izmaiņu gadījumā vajadzētu griezties pie ārsta.

Grūtniecības un dzemdību sarežģījumus, kas radušies miomas dēļ var iedalīt 3 grupās: agrīnie, vidējie un vēlīnie. Agrīnā grūtniecības periodā ir paaugstināts neiznēsātas grūtniecības (spontāna aborta) risks. Arī otrajā trimestrī var notikt spontānais aborts. Vēlāk mioma var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, augļa attīstības aizturi, placentas piestiprināšanās anomālijas, nepareizu augļa stāvokli dzemdē. Dažreiz mezglu novietojums (īpaši mezglu novietojums dzemdes kaklā) var būt par šķērsli dzemdību dabiskai norisei. Nereti dzemdību laikā rodas dzemdību vājums, augļa hipoksija, bet trešajā dzemdību periodā - placentas aizkavēšanās un ar sekojošu asiņošanu. Tāpēc sievietēm ar miomu bieži izvēlas plānveida ķeizargriezienu. Tāpat var būt problēmas ar dzemdes saraušanos pēc dzemdībām, tiek novērota hipotoniska asiņošana, dzemdes iekšējā slāņa iekaisums (endometrīts), miomas mezgla apasiņošanas traucējumi.

 

Kā tiek uzstādīta diagnoze?

Ārsts var uzstādīt diagnozi, veicot vaginālo apskati.

Ultrasonogrāfiska (US) izmeklēšana tiek nozīmēta visām sievietēm ar dzemdes miomu. Paralēli mezgla kvalitatīvo un kvantitatīvo parametru novērtēšanai var izvērtēt citu dzimumorgānu stāvokli un dažreiz diferencēt dzemdes miomu no audzēja. Pēc ultrasonogrāfijas datiem var diezgan precīzi noteikt mezgla lokalizāciju, izmērus, miomas mezglu stāvokli, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas taktiku un izvērtētu operatīvās ārstēšanas apjomu sievietēm reproduktīvajā vecumā. Ievadot dzemdes dobumā fizioloģisko šķīdumu, var diagnosticēt submukozus un endometrija polipus.

Histeroskopija dod iespēju ieraudzīt un pat likvidēt submukozus mezglus un endometrija polipus. Taču histeroskopiju vajadzētu veikt, ja ir diagnostiskas grūtības vai ar mērķi iegūt biopsijas materiālu ar pēc iespējas mazāku iejaukšanos.

Endometrija biopsiju vai dzemdes dobuma abrāziju veic pēc noteiktām indikācijām (piemēram – menstruālā cikla traucējumi), kā arī pirms plānveida ķirurģiskas ārstēšanas.

Par vēl precīzāku dzemdes vizualizācijas metodi tiek uzskatīta magnētiskā rezonanse un to veic īpaši sarežģītos gadījumos.

Laproskopija sevi attaisnojusi kā diagnostiski ārstniecisku metodi, ja ir radušās aizdomas par dzimumorgānus saslimšanu (piemēram, endometrioze, vai kā plānveida operācijas piekļuves veids submukoza mezgla miomektomijai (izņemšanai).

Histerosalpinogrāfija ir attaisnojama pacientēm, kas tiek izmeklētas sakarā ar neauglību, jo histerosalpingogrāfija ļauj noteikt ne vien dzemdes dobuma deformāciju, bet arī novērtēt olvadu stāvokli.

Ko darīt, ja Jums ir diagnosticēta mioma?

Pēc pilnīgas izmeklēšanas ārstam ir jāizstrādā ārstēšanas taktika. Tā kā mioma ir ļoti variabla gan izmēru, gan daudzuma, gan mezglu izvietojuma ziņā, tad arī novērošanas un ārstēšanas variantu ir ļoti daudz. Un, ja vēl ņem vērā vecumu, vēl kādu ginekoloģisku blakus saslimšanu, grūtniecības plānošanu nākotnē utt., kļūst skaidrs, ka tā ir daudzšķautnaina problēma. Turklāt var izdalīt vairākas vienu no otras principiāli atšķirīgas pieejas.

Novērošana dinamikā, piemēram, profilaktiskās apskates laikā atrasti neliela izmēra subserozas vai intramurālas lokalizācijas mezgli, iespējama novērošana (vizītes ne retāk 1x6 mēnešos), bez jebkādas papildus ārstēšanas. Šādām personām rekomendē izvairīties no pārlieku lielas sauļošanās, fizioterapeitiskām procedūrām (mehāniskām, elektro un termo iedarbībām vēdera rajonam).

Medikamentozo terapiju pielieto, lai novērstu saslimšanas progresēšanu nekomplicētos gadījumos, kā arī neliela izmēra intramurālu un subserozu (uz tievas kājiņas) mezglu gadījumā, un lai ārstētu miomu arī dažu sarežģījumu gadījumā. Taču pamatā medikamentozā terapija tiek pielietota, lai sagatavotos operācijai.

Medikamentozas (hormonālas) miomas ārstēšanas indikācijas: dzemdes lielums līdz 12 grūtniecības nedēļām, mezgla lielums līdz 2 cm, nav blakus orgānu funkciju traucējumi; intramurāli un subserozi mezgli; nav kontrindikāciju zāļu lietošanai; nav ātri augoši mezgli.

Medikamentus var iedalīt vairākās grupās:

I Gonodotropīna atbrīvotājhormona agonisti – to molekulas piestiprinās pie attiecīgajiem receptoriem adenohipofīzē, radot gonodotropīnu sekrēcijas traucējumus un radot  farmakoloģisku menopauzi, tādejādi samazinot dzemdes miomas izmērus.

II Progestīni – tīrie gestagēni – lielas progesterona devas bloķē hipofīzes gonadotropīnu izdali, tādā veidā tiek bloķēta estrogēnu produkcija olnīcās. Tomēr estrogēnu produkcija tiek bloķēta mazāk kā ar iepriekšējo grupu.

III Androgēni – bremzē hipofīzes gonadotropo funkciju, nomāc folikulārā aparāta un olnīcu funkciju, izsauc endometrija atrofiju, krūts dziedzeru funkciju nomākumu.

IV Anti androgēni – androgēnu receptoru bloķēšana pēc konkurences principa, tiek nomākta endogeno androgēnu (vīrišķo hormonu) aktivitāte, tādejādi radot pretsparu hipertrofijai un hiperplāzijai, kas ir būtisks faktors miomas attīstībā.

Medikamentozā miomas ārstēšana ietver sevī tādu medikamentu lietošanu, kas kupē saslimšanu, galvenokārt tie ir hormonāli preparāti, tie bremzē audzēja augšanu un attīstību. Medikamenti spēj noturēt miomu bezsāpju stāvoklī līdz menopauzei, kad audzējs parasti pats par sevi samazinās, tāpēc medikamentozā terapija vairāk piemērota vecākām sievietēm reproduktīvā vecumā vai postmenopauzāla vecuma sievietēm. Jaunākām sievietēm šī metode tiek pielietota retāk, vai tad, kad kādu nemedicīnisku iemeslu dēļ nepieciešams atlikt dzemdes miomas operatīvu ārstēšanu.

Nehormonālā medikamentozā terapija- simptomātiska dzemdes miomas ārstēšana:

1) Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (ortofēns, voltarēns)

2) dzelzs preparāti (Ferroplex, Ferrumtab).

 

Ķirurģiska ārstēšana

Ķirurģiska ārstēšana mūsdienās ir pamatmetode. Ārsta uzdevums ir izvērtēt pazīmes, izvēlēties laiku, optimālo pieeju un operācijas apjomu. Operāciju veic, ja:

-     ir apjomīgas, ilgstošas un neregulāras mēnešreizes, ar ciklu nesaistītas asiņošanas, kas rada anēmiju;

-     audzēja lielums, kas pārsniedz 12 grūtniecības nedēļas jaunai sievietei un 15 grūtniecības nedēļas sievietei pēc 45 gadu vecuma;

-     blakus orgānu nospiešanas simptomu esamība;

-     ātra mezglu augšana īpaši klimaktērija un menopauzes periodā;

-     subserozs mezgls uz kājiņas (jo ir mezgla sagriešanās draudi);

-     miomas mezglu nekroze;

-     mazā iegurņa orgānu nospieduma simptomu esamība;

-     dzemdes kakla miomas mezgli, izejoši no dzemdes kakla maksts daļas;

-     cita ginekoloģiska saslimšana, kam arī ir nepieciešama operatīva iejaukšanās (recidivējoša endometrija hiperplāzija, dažas dzemdes kakliņa saslimšanas, olnīcu audzējs, maksts un dzemdes sieniņu noslīdējums);

-     pirmreizēja neiznēsāta grūtniecība;

-     neauglība, kas nav izskaidrojama ar citiem iemesliem.

 

Iespējami sekojoši ķirurģiski ārstēšanās veidi:

o     konservatīva ķirurģiska ārstēšana (orgānu saudzējošas operācijas – izņem tikai mezglu) .

o     radikāla ķirurģiska ārstēšana (dzemdes izņemšana)

o     subtotāla dzemdes izņemšana (dzemdes izņemšana, atstājot maksti).

 

Dzemdes miomas embolizācija

Viena no visefektīvākajām ārstēšanas metodēm ir dzemdes miomas embolizācija. Šī ir dzemdes saudzējoša operācija, tā tiek veikta vietējā anestēzijā un vērsta uz asinsplūsmas patraukšanu dzemdes artērijas zaros, tādejādi apturot mezgla augšanu un radot neatgriezenisku samazināšanos, līdz pat tā izzušanai. Turklāt dzemdes audi tiek sargāti un normāli funkcionē, jo apasiņošana turpinās pa citiem asinsvadiem.
 

 

 



MFD Veselības grupas Medicīniskā firma SIA „Dziedniecība” sāka savu vēsturi vairāk kā pirms 50 gadiem kā ambulatora veselības aprūpes iestāde. Uz šo brīdi MFD ir viena no lielākajām daudzprofila veselības aprūpes iestādēm, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus vairāk kā 400 000 pacientu dažādās vietās visā Rīgā un Latvijā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas un izcilo ārstu pieredzi, MFD pamatmērķis ir rūpēties par iedzīvotāju veselību, nodrošinot savlaicīgu slimību profilaksi, kā arī sniedzot efektīvus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus.

Iepriekšējais raksts Nākošais raksts


Saskaņā ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 16.panta otro daļu, SIA “Dziedniecība” nodarbinātām Ukrainas ārstniecības personām tiek nodrošināta ārstniecības personas profesionālās darbības veikšanai nepieciešamā saziņa, proti – pēc pacienta pieprasījuma, kā arī vienojoties ar pacientu, pakalpojuma saņemšanas laikā tiek nodrošināta ārstniecības persona, kura var nodrošināt saziņu valsts valodā.