Anēmija

Publicēts: 14 08 2011

Anēmija

Mazasinība jeb anēmija ir hemoglobīna, hematokrīta un eritrocītu - sarkano asins ķermenīšu - skaita samazināšanās zem normas robežām.

Dažāda veida anēmijas sastop 10-25% cilvēces, lielākoties sievietēm. Visbiežākā ir dzelzs deficīta anēmija (90%), retāk anēmija hronisku saslimšanu dēļ un vēl retāk B12 vitamīna vai folijskābes deficīta anēmija, kā arī hemolītiskā un aplastiskā anēmija.

Anēmija var rasties jebkurā vecumā, ne tikai dažādu saslimšanu gadījumā, bet arī dažādu fizioloģisku stāvokļu dēļ, piemēram, grūtniecības, straujas augšanas, laktācijas periodā. Īpaša vērība ir jāpievērš anēmijai mazam bērnam, jo tā atstāj iespaidu uz bērna fizisko attīstību.

Anēmija var attīstīties arī hormonālu izmaiņu dēļ, sakarā ar diētas izmaiņām, kuņģa zarnu trakta, aknu, nieru saslimšanām, autoimūnām saslimšanām, operācijām, pubertātes un klimaksa periodā u.c. Anēmija var būt dažādu iekšējo orgānu, onkoloģisku un infekcijas slimību simptoms.

Anēmijas klasifikācija

Ir vairākas anēmijas klasifikācijas, vispopulārākā ir klasifikācija pēc anēmijas cēloņiem un smaguma pakāpes.

Etioloģiskā klasifikācija

  • Ar asins zudumu saistīta anēmija

-       akūta;

-       hroniska.

  •  Ar asinsrades traucējumiem saistīta anēmija

Deficīta anēmija:

-         dzelzs deficīta;

-         olbaltumvielu deficīta;

-         vitamīnu deficīta.

Anēmija, kas saistīta ar porfirīnu sintēzes un utilizācijas traucējumiem:

-         iedzimta;

-         iegūta;

-         aplastiska anēmija;

-         metaplastiska anēmija.

  • Anēmija, kas saistīta ar hemolīzi, jeb pastiprinātu asins ķermenīšu sabrukšanu

Iedzimta  hemolītiska anēmija:

-         iedzimta hemolītiska anēmija, kas saistīta ar eritrocītu membrānas bojājumu;

-         iedzimta hemolītiska anēmija, kas saistīta ar eritrocītu fermentu aktivitātes traucējumiem;

-         iedzimta hemolītiska anēmija, kas saistīta ar hemoglobīna sintēzes vai struktūras traucējumiem.

Iegūta hemolītiska anēmija:

-         hemolītiska anēmija, kas saistīta ar antivielu iedarbību (izoimūna, heteroimūna, transimūna, autoimūna);

-         hemolītiska anēmija, kas saistīta ar eritrocītu membrānas struktūras pārmaiņām;

-         hemolītiska anēmija, kas saistīta ar mehānisku eritrocītu bojājumu;

-         hemolītiska anēmija, kas saistīta ar ķīmisku eritrocītu bojājumu;

-         hemolītiska anēmija, kas saistīta ar vitamīnu (B12, folskābes) deficītu;

-         hemolītiska anēmija, kas saistīta ar eritrocītu bojājumu, kuru radījuši parazīti.

Atkarībā no hemoglobīna līmeņa iedala 3 smaguma pakāpes:

·        viegla- hemoglobīna līmenis ir > 90 g/l;

·        vidēja - hemoglobīna līmenis ir 70-90g/l;

·        smaga- hemoglobīna līmenis ir <70 g/l.

Anēmijas vispārējie simptomi

Galvenā eritrocītu funkcija ir skābekļa transportēšana no plaušām uz audiem. Samazinoties sarkano asins ķermenīšu skaitam jeb eritrocītiem, rodas skābekļa bads un parādās sekojoši simptomi:

-       ādas un gļotādas bālums;

-       vājums, palielināts nogurums, darbaspēju zudums, aizkaitināmība, miegainība;

-       galvas reibonis, galvassāpes, troksnis ausīs, „mušiņas gar acīm”;

-       sirdsklauves pēc nelielas slodzes vai miera stāvoklī;

-       elpas trūkums pēc nelielas slodzes vai miera stāvoklī.

Simptomu izteiktība ir atkarīga no anēmijas veida un smaguma pakāpes, tās attīstības ātruma un individuālām īpatnībām, vieglos gadījumos vispārējie simptomi var nebūt, jo organisma labās kompensācijas spējas ļauj apgādāt audus ar tiem nepieciešamo skābekli. Ilgstošas vai hroniskas anēmijas gadījumā rodas distrofiskas pārmaiņas un iekšējo orgānu funkciju traucējumi. Bet visbiežāk anēmija ir kādas citas saslimšanas simptoms.

Anēmijas diagnostika

Lai noteiktu anēmijas diagnozi, nepieciešama:

1.     ārsta apskate;

2.     pilna asins aina ar šādu rādītāju noteikšanu:

·        eritrocītu skaits;

·        retikulocītu skaits;

·        hemoglobīns;

·        hematokrīts;

·        MCV – vidējais eritrocītu tilpums;

·        RDW-eritrocītu sadalījums;

·        MCH - vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā;

·        MCHC - vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītā;

·        leikocītu skaits;

·        trombocītu skaits.

3. konkrēta anēmijas veida precizēšanai tiek izmantotas papildus izmeklēšanas metodes.

Posthemorāģiska anēmija

Posthemorāģiska anēmija rodas pēc nozīmīga asins zuduma. Atkarībā no asins zuduma ātruma izdala akūtu un hronisku posthemorāģisku anēmiju.

Akūtas posthemorāģiskas  anēmijas iemesli:

-       visbiežāk – asiņošana no kuņģa zarnu trakta;

-       asiņošana no citiem iekšējiem orgāniem – dzemdes, plaušām utt.;

-       pēc akūtas asiņošanas grūtniecības vai dzemdību laikā ;

-       traumas, kas rada asinsvadu bojājumu.

Jo lielāks ir skartā asinsvada lielums un, jo tuvāk tas ir sirdij, jo dzīvībai bīstamāka ir asiņošana.

Simptomi:

·        akūts asins zudums (1000ml un vairāk īsā laikā) – kolapss un šoks;

·        ādas un gļotādu bālums;

·        vājums, auksti, lipīgi sviedri, straujš asinsspiediena un ķermeņa temperatūras kritums;

·        galvas reibonis un galvassāpes, troksnis ausīs un „mušiņas” gar acīm;

·        sirdsklauves, biežs un vājš (diegveida) pulss, uzbudinājums, kas mijas ar samaņas zudumu;

·        dažreiz – vemšana, cianoze, krampji.

Diagnostika

Diagnostika parasti nav sarežģīta, izņemot gadījumus, kad ir iekšēja asiņošana. Pirmajās stundās asins analīzes ir normas robežās, vēlāk samazinās hemoglobīna, hematokrīta un eritrocītu rādītāji. Arī trombocītu un leikocītu skaits parasti ir samazināts. 4-5 dienas pēc asiņošanas asinīs lielos daudzumos parādās jaunas un nenobriedušas eritrocītu formas – kompensācijas mehānisms – organisms cenšas atjaunot asins zudumu.

Ārstēšana

Galvenais ir asins zuduma aizstāšana – tiek pārlietas asinis, kā arī ievadīti tādi šķidrumi kā poliglukīns, albumīns un sāls šķīdumi, to pārlejamais daudzums un attiecības atkarīgas no zaudēto asiņu daudzuma. Dzelzs deficīta gadījumā nozīmē arī dzelzs preparātus.

Atveseļošanās prognoze atkarīga no asiņošanas ilguma, zaudēto asiņu daudzuma, organisma kompensācijas un kaulu smadzeņu atjaunošanās spējām.

Hroniska posthemorāģiska anēmija

Hroniskas posthemorāģiskas anēmijas iemesli:

-       ilgstošas, bieži atkārtotas asiņošanas, kas rodas asinsvadu bojājuma gadījumā (audzēju šūnu ieaugšana asinsvadu sieniņā, venozo asiņu stāze asinsvadā, kuņģa zarnu trakta čūlas, zemādas un ādas čūlas);

-       endokrīnās sistēmas traucējumi (dishormonālas amenorejas);

-       hemostāzes traucējumi (hemorāģiskas diatēzes).

Simptomi:

·     vājums, ātra nogurdināmība;

·     ādas un redzamo gļotādu bālums;

·     zvanīšana un troksnis ausīs, galvas reibonis;

·     aizdusa, sirdsklauves, pat pēc nenozīmīgas fiziskas slodzes.

Diagnostika

Klīniskā aina un šādas pilnas asins ainas izmaiņas:

·      eritrocītu skaits â;

·     retikulocītu skaits á;

·     hemoglobīns â;

·     hematokrīts â;

·     MCV – vidējais eritrocītu tilpums â;

·     MCH - vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā â;

·     MCHC - vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītā â;

·     leikocītu skaits svārstās;

·     trombocītu skaits svārstās.

Hroniska asins zuduma radītās hipoksijas dēļ, iekšējos orgānos – sirdī, aknās, nierēs - rodas audu taukainā distrofija, arī smadzenēs rodas distrofiskas izmaiņas.

Ārstēšana

Ārstēšanā ir iekļauta asins zuduma iemesla noteikšana un novēršana, kā arī dzelzs preparātu lietošana ( 2-3 mēnešus), kā arī asins ainas kontrolēšana, smagos gadījumos – eritrocītu masas pārliešana.

Dzelzs deficīta anēmija

Dzelzs deficīta anēmija ir dzelzs daudzuma samazināšanās organismā (asinīs, kaulu smadzenēs, liesā un aknās), kā rezultātā ir traucēta hēma, kā arī citu dzelzs saturošu olbaltumvielu (mioglobīns, dzelzs saturoši audu fermenti), sintēze.

Dzelzs deficīta anēmijas iemesli:

·        asins zudums (pastāvīgs, neliels asins zudums un hroniska slēpta asiņošana (5 -10 ml diennaktī)):

-       dzemdes asiņošana (patoloģiskas menstruācijas, fibromioma);

-       asiņošana no kuņģa zarnu trakta (atkārtoti akūti erozīvi vai hemorāģiski ezofagīti un gastrīti, kuņģa  un divpadsmitpirkstu čūlas slimība ar atkārtotām asiņošanām, hroniskas zarnu trakta infekciju un iekaisuma slimības; varikozi paplašinātas barības vada un taisnās zarnas vēnas portālās hipertensijas gadījumā, barības vada, kuņģa, zarnu divertrikulīti, audzēji);

-       reti – pēc atkārtotām deguna, plaušu, nieru, traumatoloģiskām u.c. asiņošanām.

·       hematoloģiskas saslimšanas (koagulopātija, trombocitopēnija un trombocitopātija), kā arī asinsvadu bojājums vaskulītu, kologenožu, hematomu gadījumos;

·        fizioloģiski noteikts lielāks dzelzs patēriņš grūtniecības, pastiprinātas augšanas periodā;

·        asiņošana slēgtā dobumā (plaušu hemosideroze, ārpusdzemdes grūtniecība, endometrioze, audzēji).

Daudz retāk dzelzs deficīts rodas tās nepilnīgas uzsūkšanās organismā dēļ:

·        alimentārs dzelzs deficīts – uzņemtajā ēdienā ir dzelzs trūkums, ilgstošas badošanās vai bada dēļ, ierobežotas diētas vai vienveidīga uztura ar tauku un cukuru pārsvaru, dēļ;

·        dzelzs uzsūkšanās traucējumi - iekaisīgi, rētaini vai atrofiski procesi tievajās zarnās vai tās rezekcija (izgriešana).

Simptomi:

Slēptā dzelzs deficīta periods (šie simptomi nav atkarīgi no deficīta smaguma pakāpes):

·        vispārējs vājums, samazinātas darba spējas;

·        izmainīta garšas sajūta, sausa un niezoša mēle, rīšanas traucējumi, kamola sajūta kaklā;

·        sirdsklauves, aizdusa;

·        apskates laikā atrod dzelzs deficīta mazos simptomus – mēles kārpiņu atrofija, heilīts (plaisas), ādas un matu sausums, nagu lūšana, vulvas dedzināšana un nieze.

Acīmredzamas anēmijas periods:

·        vispārējs vājums, ātra nogurdināmība, grūtības koncentrēties, dažreiz pat miegainība;

·        galvassāpes pēc piepūles, galvas reibonis, pat ģībonis;

·        āda bāla, dažreiz ar zaļganu nokrāsu (hloroze) un viegli iegūstamu vaigu sārtumu, sausa, plaisājoša āda, viegli rodas plaisas;

·        matiem ir zudis spīdums, tie sirmo, kļūst plāni, viegli lūzt, izkrīt;

·        nagi kļūst plāni, matēti, plakani, trausli un viegli lūzt, izteiktas anēmijas gadījumā – nagi kļūst izliekti, karotes veida (koilonihija);

·        muskuļu vājums, ko nenovēro citu anēmiju gadījumā;

·        apetītes zudums, rodas vēlme pēc kaut kā skāba, asa, sāļa, neparastas ēšanas vēlmes (pica chlorica) – vēlme ēst krītu, kaļķi, neapstrādātu labību, ledu u.c.

·        glosīts un citas mutes dobuma izmaiņas – garšas sajūtas izmaņas, parādās mēles, īpaši tās gala tirpšana, dedzināšana; var būt plaisas mēlē un tās malās, smagākos gadījumos - sarkani pleķi jeb ģeogrāfiskā mēle un atrofiskas mēles izmaiņas, kā arī saplaisājušas lūpas un to kaktiņi, zobu emaljas izmaiņas;

·        pastāvīga aizdusa, sirdsklauves, sāpes krūtīs, tūska; vecākiem cilvēkiem var būt sirds mazspēja;

·        dažreiz var būt drudzis, temperatūra nepārsniedz 37,5 °С un izzūd pēc ārstēšanas ar dzelzs preparātiem.

Diagnostika

Klīniskā aina un šādas pilnas asins ainas izmaiņas:

·      eritrocītu skaits normāls vaiâ;

·     retikulocītu skaits nedaudz á;

·     hemoglobīns â;

·     hematokrīts â;

·     MCV – vidējais eritrocītu tilpums – mikrocīti â;

·     MCH - vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā – hipohromija â;

·     MCHC - vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītā â;

·     RDW - eritrocītu sadalījums - á - eritrocīti nav vienādas formas un lieluma (anizocitoze, poikilocitoze);

·     leikocītu skaits â;

·     trombocītu skaits normāls vai nedaudz á;

·     dzelzs daudzums â;

·     kopējā dzelzs saistīšanās spēja (jeb kopējais seruma transferīns) â;

·     ferritīns â;

·     Desferāla tests – nosaka ar urīnu izvadītā dzelzs daudzumu pēc desferāla ievadīšanas; šis rādītājs norāda uz dzelzs krājumiem organismā, veseliem cilvēkiem pēc 500 mg desferāla ievadīšanas diennaktī izvadās 0,8-1,3 mg dzelzs, deficīta gadījumā – mazāk par 0,4 mg.

Lai atrastu anēmijas cēloni bieži nepieciešami papildus izmeklējumi:

·        kuņģa sulas skābuma noteikšana;

  • fekāliju izmeklēšana uz parazītu oliņām un slēptajām asinīm;
  • kuņģa zarnu trakta izmeklēšana  - lai izslēgtu kuņģa un 12 pirkstu zarnas čūlu, diafragmas trūci, paplašinātas barības vada vēnas, audzējus un citas saslimšanas;
  • ginekoloģiskie izmeklējumi;
  • taisnās zarnas izmeklēšana, lai izslēgtu čūlainu kolītu, hemoroīdus, audzējus.

Ārstēšana

Jāievēro sekojoši nosacījumi:

·     anēmijas cēloņa noteikšana un tā novēršana;

·     dzelzs deficīta anēmiju nevar izārstēt tikai ar uzturu;

·     priekšroku dod iekšķīgi vai intramuskulāri lietojamiem preparātiem (Fenules, Ferretab comp., Ferroplex dragees, Feroglobin B12, Ferrum Lek, Hamatopan,Tothema).

Dzelzs preparātus lieto līdz normalizējas hemoglobīna līmenis, tad devu samazina un lieto 2-3 mēnešus, lai nodrošinātu dzelzs rezervju atjaunošanos. Profilaktiski turpina lietot dzelzs preparātus kursa veidā 2 - 4 reizes gadā 1 mēnesi.

Parenterāli dzelzs preparātus ievada stingri pēc indikācijām – dzelzs uzsūkšanās traucējumu, enterītu, plašu zarnu izgriešanas jeb rezekciju gadījumā, kā arī perorāli lietojamo dzelzs preparātu nepanesības vai nepietiekamas efektivitātes gadījumā, kā arī perorālo preparātu lietošanas kontrindikāciju gadījumā, piemēram, čūlas slimība.

·     asins transfūzijas veic tikai pēc dzīvībai svarīgām indikācijām;

·    rekomendē daudzpusīgu dētu, kas ietver gaļas produktus: teļa gaļu, aknas un augu valsts produktus: pupas, soju, pētersīļus, zirņus, spinātus, žāvētas aprikozes, žāvētas plūmes, granātābolus, rozīnes, griķus, maizi.

·     slēpta dzelzs deficīta profilaksi veic noteiktām riska grupām 1 - 2 reizes gadā; pie riska grupām pieskaita sievietes ar ilgstošām un apjomīgām menstruācijām (>7 dienas), grūtnieces, bērnus dzimumanobriešanas periodā, kā arī pastiprinātas augšanas periodā; profilaktisku dzelzs lietošanu iesaka arī personām ar hronisku, grūti likvidējamu asiņošanu.
 

Vitamīna B12 deficīta anēmija

Iemesli:

·       nepietiekama B12 vitamīna uzņemšana ar pārtiku, B12 trūkums uzņemtajos produktos, badošanās vai veģetārs dzīvesveids;

·        B12 vitamīna uzsūkšanās traucējumi.

Simptomi

·       aizdusa, vispārējs vājums, sirdsklauves, apetītes trūkums, dedzinošas sāpes mēlē, sāpes vēderā, aizcietējumi, caureja, stomatīts;

·       nervu sistēmas traucējumi – parestēzijas jeb jušanas traucējumi, aizkaitināmība, depresija, krāsu uztveres traucējumi;

·       psihiskie traucējumi - murgi, halucinācijas, mielozes pazīmes - dreboša gaita, jušanas traucējumi, ekstremitāšu notirpums, sāpīgums u.c.

Diagnostika

Klīniskā aina un šādas pilnas asins ainas izmaiņas:

·      eritrocītu skaits â;

·     retikulocītu skaits â;

·     hemoglobīns â;

·     hematokrīts â;

·     MCV – vidējais eritrocītu tilpums á - makrocīti;

·     MCH - vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā - á;

·     MCHC - vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītāá - hiperhromija;

·      poikilocitoze, megaloblasti;

·     leikocītu skaits â;

·     trombocītu skaits â;

·     daudzos eritrocītos atrod kodola vielas atliekas – Žolī (Jolly) ķermenīšus un nukleolemmas atliekas jeb Kebota gredzenus;

·     B12 vitamīna daudzums â;

·     kopējā dzelzs saistīšanās spēja (jeb kopējais seruma transferīns) â;

·     ferritīna daudzums  normāls vai â;

·     Šillnga tests – tiek veikts, lai novērtētu B12 vitamīna absorbciju zarnās. Pacientam tiek dots 0,5-2,0 mkg radioaktīvā B12 vitamīna perorāli, pēc 2 stundām i/m ievada 1000 mkg neradioaktīvā B12 vitamīna, lai iegūtu piesātinājumu ar transkobaltamīnu. No iezīmētā B12 vitamīna uzņemšanas brīža tiek vākts diennakts urīns. Veseliem cilvēkiem ar urīnu diennaktī izdalās 7% no saņemtās radioaktīvās vielas, cilvēkiem ar B12 absorbcijas traucējumiem – mazāk par 5% (perniciozas anēmijas gadījumā šis rādītājs parasti ir mazāks par 2%).

Ārstēšana

Jāievēro sekojoši principi:

· B12 anēmijas ārstēšanā nepieciešamības gadījumā jāveic attārpošanas pasākumi;

· organisku zarnu trakta saslimšanu un caureju gadījumā - fermentatīvi preparāti;

  • zarnu mikrofloras atjaunošana ar fermentatīvu preparātu, antibiotiku un speciālas diētas piemeklēšanas palīdzību;
  • sabalansēta uztura uzņemšana ar pietiekamu olbaltumvielu sastāvu un alkohola izslēgšanu, kas ir obligāts B12 un folijskābes deficīta anēmijas priekšnoteikums;
  • parenterāli ievadot B12 vitamīnu (ciānkobaltamīnu);
  • asins pārliešanu veic tikai nozīmīga hemoglobīna samazinājuma gadījumā.

Anēmija un grūtniecība

Anēmiju sastop ~ 80% grūtnieču. Lielākajai daļai sieviešu grūtniecības 28.-30. nedēļā attīstās anēmija, kas saistīta ar cirkulējošās plazmas un eritrocītu apjoma palielināšanos.

Iemesli:

·        progresējošs dzelzs deficīts, kas saistīts ar palielinātu dzelzs patēriņu fetoplacentārā kompleksa vajadzībām, lai palielinātu cirkulējošo eritrocītu masu;

·        augsts estrogēnu līmenis;

·        agrīnas gestozes;

·        aizkavēta dzelzs, magnija, fosfora, kas nepieciešami asinsradei, uzsūkšanās;

·        nepietiekams dzelzs daudzums uzturā; traucēta nepieciešamo vitamīnu (B12, B6, C, folijskābes) asimilācija;

·        uzturā ir nepietiekams svaigu augļu, dārzeņu, dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu (piens, gaļa, zivis) trūkums.


Simptomi

·        vājums, ātra nogurdināmība, galvas reibonis, aizdusa, slikta dūša, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība un bezmiegs;

·        sausa āda, plaisas mutes kaktiņos;

·        nagi kļūst trausli, lūst, izliecas, kļūst karotveidīgi, mati sāk šķelties, mutē parādās dedzinoša sajūta;

·        garšas izmaiņas (var parādīties vēlme ēst krītu, pelnus, zobu pastu, smiltis), atkarība no dažādām smakām un smaržām (benzīns, acetons, petroleja), rīšanas grūtības;

·        smaguma un sāpju sajūta vēderā, urīna nesaturēšana, muskuļu vājums, āda kļūst bāla.

Diagnostika

Klīniskā aina un sekojošas analīžu izmaiņas:

·      eritrocītu skaits  normāls vai â;

·     retikulocītu skaits nedaudz á;

·     hemoglobīns â;

·     hematokrīts â;

·     MCV – vidējais eritrocītu tilpums â- mikrocīti;

·     MCH - vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā -â;

·     MCHC - vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītāâ - hipohromija;

·      eritrocītu sadalījums – RDW- á, anizocitoze, poikilocitoze- eritrocīti ir izmanīta lieluma un formas;

·     leikocītu skaits â;

·     trombocītu skaits normāls vai nedaudz á;

·     dzelzs daudzums â;

·     kopējā dzelzs saistīšanās spēja( jeb kopējais seruma transferīns) á;

·     ferritīna daudzums  â.

Nepieciešamības gadījumā vienlaicīgi jāveic bioķīmiskās asins analīzes, aknu, nieru, kuņģa zarnu trakta funkciju izmeklēšana, jāizslēdz arī specifisku infekciju iespējamība.

Ārstēšana

Lai izvairītos no anēmijas izraisītu sarežģījumu rašanās gan mātei, gan auglim, profilaktiskos nolūkos otrajā grūtniecības pusē nozīmē dzelzs preparātus.   

Grūtniecība ir kontrindicēta aplastisku anēmiju un hemoglobinopātiju gadījumā, kas saistīts ar augstu mātes un perinatālo mirstību, citu anēmiju gadījumā grūtniecība ir atļauta.

Dzelzs deficīta anēmija var radīt daudz dažādu sarežģījumu gan mātei, gan auglim kā grūtniecības, tā dzemdību laikā.

Anēmijas bērniem

90% gadījumu anēmija saistīta ar dažādu barības vielu, kas nepieciešami asinsradei, trūkumu, galvenokārt dzelzs trūkumu. Tas saistīts ar bērna straujo augšanu pirmajos dzīves un pusaudžu gados, ko pavada proporcionāla asins un to elementu apjoma palielināšanās un aktīva eritropoēze. Anēmijas gadījumā tiek aizkavēta bērna augšana, tiek traucēta hormonālā attīstība, biežāk sastop periodiskas saslimšanas, rodas hroniski infekciju perēkļi, kas pasliktina citu esošu patoloģisku stāvokļu gaitu.

Iemesli:

·        dzelzs vielumaiņas traucējumi, kas bērna organismā norit ļoti aktīvi;

·        bērna badošanās, vēla dārzeņu un gaļas piebarojuma un sulu ieviešana, vienveidīgs piebarojums (kazas, govs piens, galvenokārt ogļhidrātiem bagāts uzturs) un vienkārši nepietiekoši sabalansēts uzturs;

·        dzelzs uzsūkšanās pasliktinās infekcijas slimību gadījumā, īpaši kuņģa zarnu trakta slimību, rahīta, hipotrofijas, iedzimtu un iegūtu fermentatīvu un uzsūkšanās traucējumu (malabsorbcijas, mukoviscidozes) gadījumā;

·        hroniski infekcijas perēkļi, slēpta un redzama asiņošana, enteropātija un parazīti bērna organismā.

Dažu nosaukto iemeslu kombinācija, rada nepastāvīgu dzelzs balansu, kas rada dzelzs deficīta anēmiju.

Simptomi

 Bērnu anēmijai raksturīgs:

·        ādas, auss gliemežnīcu, gļotādas bālums;

·        ādas sausums un lobīšanās līdz pat ihtiozei, matu un nagu distrofija;

·        bezsimptomu zobu kariess;

·        anoreksija, izmainīta garšas sajūta (рiса сhlоrоtiса);

·        stomatīts, atrofisks glosīts, gastrīts, duodenīts, gremošanas un uzsūkšanās traucējumi;

·        atgrūšana, slikta dūša, vemšana, neregulāra vēdera izeja, nereti ar slēptu kuņģa zarnu trakta asiņošanu;

·        uzbudināmība, aizkaitināmība, emocionāla nenoturība;

·        pakāpeniska runas un fiziskā atpalicība, letarģija, apātija, nogurdināmība;

·        vecākiem bērniem - galvassāpes, galvas reibonis;

·        aizdusa, sirdsklauves, tendence uz pazeminātu asinsspiedienu, tahikardija;

·        biežas akūtas rinovīrusu infekcijas, pneimonija, kuņģa zarnu trakta infekcijas ( 2-3 reizes biežāk kā veseliem bērniem).

Diagnostika

·        hemoglobīna samazināšanās zem 110g/l bērniem jaunākiem par 5 gadiem un zem 120g/l bērniem vecākiem par 5 gadiem;

·        dzelzs līmenis serumā zem 120mkmol/l, kopējā dzelzs saistīšanās spēja virs 50 mkmol/l;

·        plazmas piesātinājuma ar transferīnu koeficents zem 25%;

·        negatīvi desferāla testa rezultāti, kā arī negatīvs efekts pēc 7-12 dienu ārstēšanās kursa ar dzelzs preparātiem.

Ārstēšana

·        cēloņu noskaidrošana;

·        pareiza dienas režīma un sabalansēta uztura režīma organizācija un ievērošana;

·        aktīva dzīvesveida ievērošana, tai skaitā ilgas pastaigas svaigā gaisā, mazākiem bērniem – masāža un vingrošana, vecākiem – mērenas sporta nodarbības, stimulējot vielmaiņu;

·        diēta atkarīga no anēmijas smaguma: vieglas un vidēji izteiktas anēmijas gadījumā ar labu apetīti – daudzpusīgs, bērna vecumam atbilstošs uzturs, kas ietver ar olbaltumvielām, vitamīniem un mikroelementiem bagātus produktus;

·        priekšroka perorāli lietojamiem dzelzs preparātiem, tos lietot starp ēdienreizēm vai vienu stundu pirms ēšanas.

 

 



MFD Veselības grupas Medicīniskā firma SIA „Dziedniecība” sāka savu vēsturi vairāk kā pirms 50 gadiem kā ambulatora veselības aprūpes iestāde. Uz šo brīdi MFD ir viena no lielākajām daudzprofila veselības aprūpes iestādēm, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus vairāk kā 400 000 pacientu dažādās vietās visā Rīgā un Latvijā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas un izcilo ārstu pieredzi, MFD pamatmērķis ir rūpēties par iedzīvotāju veselību, nodrošinot savlaicīgu slimību profilaksi, kā arī sniedzot efektīvus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus.

Iepriekšējais raksts Nākošais raksts