Albumīns
Albumīns ir ogļhidrātus nesaturošs proteīns, kas veido 55–65 % no kopējā plazmas proteīnu daudzuma. Tas uztur plazmas onkotisko spiedienu, ir iesaistīts dažādu ligantu pārnešanā un uzglabāšanā, kā arī kalpo kā endogēno aminoskābju avots.
Serumā un plazmā hiperalbuminēmijai ir maza nozīmē diagnostikā, izņemot dehidratācijas gadījumus.
Hipoalbuminēmija ir ļoti bieži sastopama daudzu slimību gadījumos, un tā rodas dažādu iemeslu dēļ:
- traucētas sintēzes, galvenokārt aknu slimību, bet arī samazinātas proteīnu uzņemšanas rezultātā; audu bojājumu (smagu apdegumu) vai iekaisumu izraisīta
- paaugstināta katabolisma dēļ;
- aminoskābju malabsorbcijas vai palielinātas kuņģa-zarnu trakta asiņošanas (ko izraisa zarnu trakta iekaisuma slimības, piemēram, Krona slimība, un čūlainais kolīts) dēļ;
- nefrotiskā sindroma izraisītas proteinūrijas dēļ;
- negatīva proteīnu un enerģijas līdzsvara dēļ, ko izraisa neoplastiskas slimības.
Smagas hipoalbuminēmijas gadījumā albumīna koncentrācija plazmā ir zemāka par 25 g/L (380 μmol/L). Plazmas zemais onkotiskais spiediens ļauj ūdenim pāriet no asins kapilāriem audos un veidojas tūska.
Albumīna mērījumu urīnā var izmantot kā palīglīdzekli glomerulārās, tubulārās, glomerulotubulārās un postrenālās proteinūrijas novērtēšanai. Mikroalbuminūrija (nedaudz paaugstināta albumīna izdalīšanās urīnā ) ir īpaši svarīga agrīnā diabētiskās nefropātijas diagnosticēšanā.
Albumīna mērījumu cilvēka cerebrospinālajā šķidrumā (CSF) var izmantot kā palīglīdzekli hematoencefalītiskās barjeras paaugstinātas caurlaidības novērtēšanā, kas liecina par hematoencefāliskās barjeras traucējumiem. Albumīna mērījumi CSF noder, lai noteiktu intratekālo IgG produkciju, kura ir saistīta ar demielinējošiem traucējumiem.
