Glikoze

Glikoze ir galvenais ogļhidrāts perifērajās asinīs. Glikozes oksidācija ir galvenais ķermeņa šūnu enerģijas avots. No uztura avotiem iegūta glikoze tiek pārveidota glikogēnā, uzkrājoties aknās, vai taukskābēs, uzkrājoties taukaudos. Glikozes koncentrāciju asinīs stingrās robežās notur daudzi hormoni, no kuriem svarīgākos izdala aizkuņģa dziedzeris.

Visbiežākais hiperglikēmijas cēlonis ir insulīna sekrēcijas vai darbības deficīta izraisīts cukura diabēts.

Hipoglikēmija novērojama retāk. Zemu asins glikozes līmeni var izraisīt dažādas slimības, piemēram, insulinoma, insulīna ierosināta hipoglikēmija vai hipofīzes hipofunkcija.

Normālos apstākļos gandrīz visa glomerulu šūnu filtrētā glikoze tiek atkārtoti absorbēta proksimālajā spirālveida kanāliņā. Hiperglikēmijas gadījumā, kas rodas, ja ir cukura diabēts, glikozes pārvietošanas spēja pa kanāliņu tiek pārslogota, un glikoze parādās urīnā (glikozūrija).

Cerebrospinālā šķidrumā (CSF) glikozes līmenis un atbilstošā plazmas glikozes attiecība parasti ir mainīta (zema) noteiktu centrālās nervu sistēmas infekciju veidu gadījumā, piemēram, bakteriālā un tuberkuloīdā meningīta gadījumā.