Hemoglobīns A1c

Hemoglobīna A1c mērījumi pilnasinīs ir noderīgi ilgtermiņa glikozes līmeņa kontrolei asinīs personām ar cukura diabētu. Bez tam šo testu var izmantot, lai palīdzētu diagnosticēt cukura diabētu un noteiktu pacientus, kuriem pastāv cukura diabēta attīstības risks.

Hemoglobīns (Hb) ir sarkanā krāsā pigmentēts proteīns, kas atrodas eritrocītos un kura galvenā funkcija ir skābekļa un oglekļa dioksīda transportēšana asinīs. Hb sastāv no dažādām apakšfrakcijām un atvasinājumiem, tostarp glikozētiem hemoglobīniem, kas veidojas, dažādiem cukuriem pievienojoties Hb molekulai. Glikētais hemoglobīns (HbA1) sastāv no HbA1a, HbA1b un HbA1c. HbA1c ir galvenā glikohemoglobīna frakcija.

Eritrocītos relatīvais HbA daudzums, kas tiek pārvērsts stabilā HbA1c, palielinās līdz ar asinīs esošās glikozes vidējās koncentrācijas paaugstināšanos. Pārvēršana par stabilu HbA1c ir ierobežota eritrocītu dzīves ilguma dēļ, kas ir aptuveni no 100 līdz 120 dienām. Tā rezultātā HbA1c atspoguļo vidējo glikozes līmeni asinī pēdējo 2 līdz 3 mēnešu laikā. Tādējādi HbA1c ir piemērots glikozes līmeņa asinīs ilgtermiņa kontrole personām ar cukura diabētu.

Ilgtermiņa glikēmijas kontrolei ieteicama HbA1c testēšana ik pēc 2 līdz 6 mēnešiem. Noteiktās klīniskās situācijās, piemēram, gestācijas diabēta gadījumā, vai pēc būtiskām izmaiņām terapijā HbA1c būtu ieteicams mērīt biežāk nekā parasti (piemēram, ik mēnesi). Glikozes līmeņa pazemināšanās tukšā dūšā un/vai pazemināta glikozes tolerance un/vai HbA1c līmenis, kas nedaudz pārsniedz normālus atsauces diapazonus, norāda uz paaugstinātu diabēta un sirds un asinsvadu slimību (CVD) risku. Diabēta komplikāciju, piemēram, diabētiskās nefropātijas un diabētiskās retinopātijas, risks palielinās līdz ar nepietiekamu metabolisko kontroli. Saskaņā ar tā vidējā glikozes līmeņa asinīs indikatora funkciju, HbA1c prognozē diabēta komplikāciju attīstību cukura diabēta pacientiem.