Urinskābe

Ar šo analīzi veiktos urīnskābes mērījumus cilvēka serumā, plazmā un urīnā izmanto kā palīglīdzekli, lai diagnosticētu un ārstētu vairākus nieru un vielmaiņas traucējumus, kas ir saistīti ar hiperurikēmiju vai hipourikēmiju. Urīnskābe ir galvenais pēdējais purīna metabolisma gala produkts cilvēka organismā. Purīni no pārtikas nukleīnskābēm tiek pārveidoti par urīnskābi aknās un tievajā zarnā. Urīnskābe ir sastopama kā normāla intracelulārā sastāvdaļa un bioloģiskajos šķidrumos. Divas trešdaļas urīnskābes tiek izdalīta caur nierēm, bet viena trešdaļa tiek izvadīta caur kuņģa un zarnu trakta sistēmu. Urīnskābes seruma koncentrācija palielinās fizioloģiski un pakāpeniski cilvēka dzīves laikā, un to spēcīgi ietekmē uzturs.

Augsta urīnskābes seruma koncentrācija var negatīvi ietekmēt orgānu sistēmas. Urīnskābes pārprodukcija, nepietiekama urīnskābes izdalīšana vai bieži vien abu iepriekš minēto stāvokļu apvienojums var izraisīt hiperurikēmiju. Galvenie hiperurikēmijas cēloņi ietver idiopātiskus un iedzimtus vielmaiņas traucējumus. Sekundārie palielinātas urīnskābes veidošanās iemesli ietver pārmērīgu purīnu uzņemšanu ar uzturu un paaugstinātu nukleīnskābju metabolismu (piemēram, mieloproliferatīvos traucējumos, limfoproliferācijas traucējumos, psoriāzē, sarkoidozē, hemolītiskajā anēmijā, citotoksisko zāļu terapijā). Galvenie samazinātas

urīnskābes izdalīšanās iemesli ir: akūta vai hroniska nieru slimība, palielināta nieru tubulārā reabsorbcija, samazināta tubulārā sekrēcija, saindēšanās ar svinu, preeklampsija, zemas salicilāta devas, tiazīda diurētiskie līdzekļi, Dauna sindroms.

Hiperurikēmija pārsvarā ir asimptomātiska, taču pastāvīga hiperurikēmija un urīnskābes nogulsnēšanās var radīt urātu kristālu uzkrāšanos daudzos

audos, izraisot vai nu akūtas, sāpīgas slimības, piemēram, podagru/podagrisko artrītu, urolitiāzi, vai smagos gadījumos urīnskābes nieru slimības.

Hipourikēmija ir daudz retāk sastopama nekā hiperurikēmija. Tā var būt sekundāra slimība kādai pamatslimībai, piemēram, smagai hepatocelulārai slimībai ar samazinātu purīnu sintēzi vai ksantīna oksidāzes aktivitāti, defektīvai urīnskābes nieru tubulārajai reabsorbcijai (iedzimtai vai iegūtai), pārmērīgai hiperurikēmijas ārstēšanai, urikozūrisko zāļu terapijai un vēža ķīmijterapijai ar 6‑merkaptopurīnu vai azatioprīnu.