Endoskopija (gastroskopija)

Publicēts: 13 04 2009

ENDOSKOPIJA

Endoskopija – mūsdienīga iekšējo orgānu diagnostikas un ārstniecības metode ar speciālām optiskām ierīcēm, kas ļauj ārstam ielūkoties pacienta organisma iekšpusē. Šī metode tiek plaši pielietota ķirurģijā, gastroenteroloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā un citās medicīnas nozarēs.

Gastroskopija

Gastroskopija – no latīņu val. gaster – kuņģis un grieķu val. skopeo – apskatīt - endoskopiskās izmeklēšanas veids, kura laikā tiek apskatīts gremošanas orgāns - kuņģis.

Ezofagogastroduodenoskopija (EGDS) arī ir endoskopiskās izmeklēšanas metode, kuras laikā tiek apskatītas gremošanas sistēmas augšējās daļas: barības vads, kuņģis, divpadsmitpirkstu zarna.

Endoskops ir gara, tieva caurulīte ar optisku ierīci. Vadot endoskopu, ārsts, vizuāli kontrolējot, ievada endoskopu gremošanas traktā līdz izmeklējamajam orgānam, lai uzmanīgi apskatītu un izmeklētu to iekšējo virsmu. Tiek ražoti arī gastroskopi biopsiju veikšanai.

Fibrogastroskopi ir apgādāti ar tādām ierīcēm, kas ļauj paņemt biopsijas materiālu, t.i. izmeklējamā orgāna gļotādas audu gabaliņu citoloģiskai izmeklēšanai. Fibrogastroskopa priekšrocība ir tā elasticitāte, kas atvieglo tā ievadīšanu un samazina nepatīkamās sajūtas, kas rodas izmeklēšanas laikā. Pietam klāt esošā optiskā sistēma ļauj iegūt skaidrāku un labākas kvalitātes attēlu.

Ar gastroskopa palīdzību tiek veikta kuņģa gļotādas apskate, kas ļauj atklāt dažādas tās virsmas izmaiņas, kas nav iespējams ar rentgenoloģiskām metodēm. Gastroskopija palīdz atšķirt ļaundabīgus un labdabīgus kuņģa jaunveidojumus, ļauj noteikt kuņģa asiņošanas vietu un precizēt kuņģa gļotādas stāvokli dažādu kuņģa un citu orgānu saslimšanu gadījumā.

Indikācijas gastroskopijai:

• visas kuņģa saslimšanas diferencēšanas nolūkā;

• kuņģa asiņošanas vietas noteikšanai;

• ļaundabīgu procesu apstiprināšana vai izslēgšana;

• negatīvu rentgenoloģisku izmeklējumu rezultātā, ja ir kuņģa saslimšanas simptomi;

• citu orgānu un sistēmu saslimšanas, kuru gadījumā nepieciešama informācija par kuņģa gļotādas stāvokli.

Gastroskopijas kontrindikācijas:

• Absolūtas: sirds mazspēja (1.-2. pakāpe); sirds-plaušu nepietiekamība (2. stadija); izteikta ateroskleroze; anamnēzē infarkts, insults; aortas aneirisma; psihiskas saslimšanas; kaheksija; izteikta aptaukošanās, pēkšņs vispārējs vājums; hemofīlija; drudzis; ezofagospazms; barības vada sašaurinājums; barības vada čūla; barības vada vēzis; barības vada varikozo vēnu paplašinājums; lieli barības vada divertikuli; videnes audzējs; mediastinīts (videnes iekaisums); kifoze; lordoze; skolioze.
   

• Relatīvas: stenokardija; hipertoniskās slimības (3. stadija); akūtas mandeļu, balsenes, rīkles, barības vada saslimšanas; nelieli barības vada divertikuli; izteikta neirostēnija; hroniska gastrīta paasinājums; akūti gastrīti; kuņģa čūla, kas draud ar plīšanu; kakla limfmezglu palielināšanās; videnes limfmezglu palielināšanās.
   

Pacienta sagatavošana izmeklējumam un gastroskopijas veikšana

Gastroskopija tiek veikta tukšā dūšā. Anestēzijas nolūkos rīkle tiek apstrādāta ar anestezējošu šķīdumu, par tā iedarbību liecina grūtības norīt un nejūtības sajūta rīklē. Pacients tiek noguldīts uz kušetes uz kreisajiem sāniem, mugurai jābūt iztaisnotai. Ievadot endoskopu caur muti, brīdī tas sasniedz šaurāko vietu, kur rīkle pāriet barības vadā – ir pretestības sajūta, kas saistīta ar rīkles muskuļu spazmu. Lai atvieglotu instrumenta virzību šajā brīdi pacientam jāizdara rīšanas kustības, kuru rezultātā barības vada ieeja paplašinās, jo mēle un balsene paceļas uz augšu. Ja ir nozīmīga spazma un instrumenta virzība apstājās, procedūru nedrīkst turpināt ar spēku. Šādā gadījumā jānomierina pacients un pēc dažām minūtēm jāatkārto izmeklēšana vai izmeklēšana jāveic citā dienā.

Kuņģa biopsija

Kuņģa gļotādas parauga iegūšanai tiek izmantotas speciālas standziņas, kas tiek ievadītas caur šim nolūkam paredzētu endoskopa kanālu.

Ir divu veidu biopsijas, ko var veikt gastroskopijas laikā:

• mērķbiopsija;

• aklā biopsija.

Mērķbiopsija tiek ņemta no noteikta, iepriekš izmeklēšanā izvēlēta, kuņģa gļotādas rajona. Aklās biopsijas gadījumā gļotaudu gabaliņu ņem bez vizuālas kontroles.

Mērķbiopsijas indikācijas:

• aizdomas par kuņģa vēzi;

• kuņģa polips;

• kuņģa čūlas slimība;

• kuņģa saslimšanu ārstēšanas rezultātu izvērtēšana dinamikā.

Mērķbiopsijas kontrindikācijas:

• Absolūtas: nozīmīgs barības vada sašaurinājums; psihiskas saslimšanas; erozīvs gastrīts; flegmonozs gastrīts; smags pacienta stāvoklis; kaheksija; sirds mazspēja (3. pakāpe); smaga arteriāla hipertensija; aterosklerozes izpausmes; miokarda infarkts; stāvoklis pēc miokarda infarkta, mediastinīts (videnes iekaisums), videnes audzējs; hemofīlija, barības vada varikozo vēnu paplašinājums; barības vada divertikuli; aortas aneirisma; ļoti izteikta kifoze, ļoti izteikta skolioze, ļoti izteikta lordoze; liels drudzis; infekcijas slimības; akūtas ķirurģiskas saslimšanas.
   

• Relatīvas: akūts tonsilīts, faringīts, laringīts, barības vada spazmas, hipertoniskā krīze; biežas stenokardijas lēkmes; hronisks bronhīts; plaušu mazspēja (1.-2. pakāpe); plaušu emfizēma; sirds asinsvadu nepietiekamība (1.-2. pakāpe); barības vada čūla; akūts gastrīts ar stiprām sāpēm un vemšanu; kuņģa čūla ar plīšanas draudiem; izteikta aptaukošanās; izteikts vispārējs vājums.
   

Pacienta sagatavošana izmeklējumam un mērķbiopsijas veikšana

Fibrogastroskopijas veikšanas procedūra tika aprakstīta iepriekš sadaļā par fibrogastroskopiju. Vieta, no kuras tiks ņemta biopsija, tiek izvēlēta vispārējas endoskopiskas kuņģa apskates laikā. Biopsija tiek ņemta vizuālā kontrolē. Biopsijas standziņas pietuvina izvēlētajam kuņģa gļotādas apvidum un „nokniebj” gabaliņu. Pēc gastroskopa izņemšanas, iegūto biopsijas materiālu nosūta tālākai histoloģiskai izmeklēšanai. Pēc gastrobiopsijas veikšanas pacientam jāpaliek guļus stāvoklī dažas minūtes.

Akūts gastrīts

Neskatoties uz daudziem un dažādiem kuņģa iekaisuma iemesliem, tos var iedalīt 2 grupās:

1. Eksogēnie jeb ārējie – gastrīts veidojas kā ārēju faktoru iedarbības sekas.

2. Endogēnie jeb iekšējie – saistīti ar iekšēju faktoru iedarbību uz kuņģa gļotādu (akūtas infekcijas, vielmaiņas traucējumi, olbaltumvielu zudums sakarā ar apdegumiem vai apstarošanu, psihiski traucējumi).

Pie galvenajiem ārējiem gastrīta izraisītājfaktoriem pieder: neveselīgas pārtikas lietošana, pārēšanās, ļoti asu, taukainu, karstu, pārlieku aukstu, grūti sagremojamu produktu lietošana uzturā, stipru alkoholisko dzērienu lietošana utt. (alimentārs gastrīts).

Gastrīta cēlonis var būt ēšanas režīma pārkāpšana (pārēšanās, īpaši pēc liela starplaika starp maltītēm), kā arī sausas pārtikas lietošana. Arī pārmērīga alkohola lietošana un smēķēšana var kļūt par gastrīta iemeslu.

Smags alerģisks gastrīts rodas gadījumos, kad ir individuāla kāda medikamenta nepanesība. Saslimšanas pirmās pazīmes parādās 6-12 stundas pēc ēšanas (nekvalitatīvi pārtikas produkti, stipri alkoholiskie dzērieni, bagātīgs, taukains uzturs utt.).

Slimība attīstās pēkšņi vai pakāpeniski atkarībā no iedarbības faktora rakstura, pakāpes, ilguma, kā arī no pacienta individuālās jutības. Parādās pieaugošs vispārējs vājums, nepatīkama, rūgta garša mutē, slikta dūša, sastāvējušas barības atraugas, smaguma sajūta, vēdera uzpūšanās un sāpes pakrūtē, galvassāpes. Dažreiz parādās krampjveida sāpes vēderā, apetītes trūkums, var parādīties tieksme pēc sāļiem, skābiem vai aukstiem (ūdens, ledus gabaliņi) ēdieniem. Drīz pievienojas arī vemšana, to pavada sāpes vēderā, kas pēc vemšanas uz brīdi samazinās. Atvemtajai masai ir nepatīkama, skāba smaka, tā satur nesagremotas ēdiena paliekas, gļotas un žulti, dažreiz var būt arī asinis. Vemšanu parasti pavada ādas bālums, svīšana, pēkšņs vājums, zems arteriālais asinsspiediens.

Akūts alimentārs gastrīts parasti ir īslaicīgs, ar labdabīgu norisi. Tā ilgums reti pārsniedz 4-5 dienas. Ar savlaicīgu un mūsdienīgu terapiju, simptomi ātri pazūd un notiek atveseļošanās.

Akūts erozīvs gastrīts

Akūta erozīva gastrīta rašanās saistāma ar neveselīgu ēšanu vai medikamentu (piemēram, lielas devas aspirīna) lietošanu. Saslimšana sākas ar dispeptisku sūdzību (slikta dūša, vemšana) parādīšanos, sāpēm pakrūtē un kuņģa asiņošanu. Dažreiz saslimšana norit tikai ar kuņģa asiņošanu bez citiem redzamiem gastrīta simptomiem. Kuņģa asiņošana atšķir akūtu erozīvu gastrītu no citiem akūta gastrīta veidiem.

Hronisks gastrīts

Hronisks gastrīts ir plaši izplatīta saslimšana, kas ieņem nozīmīgu vietu starp kuņģa zarnu trakta patoloģiskajiem procesiem. Ar hronisku gastrītu biežāk slimo vīrieši.

Hroniska gastrīta simptomi ir dažādi. Saslimšana ilgstoši var noritēt bez izteiktām sūdzībām, tāpēc grūti noteikt saslimšanas sākumu. Neatkarīgi no hroniska gastrīta formām, to klīniskai formai ir kopējas iezīmes un raksturojas ar noteiktiem subjektīviem un objektīviem simptomi. Pie subjektīviem simptomiem pieder pacienta sūdzības par ēstgribas traucējumiem, atraugām (iespējams ar puvušu olu smaku), grēmām, vemšanu, dedzināšanas, pilnuma sajūtu un sāpēm pakrūtē, kas saistītas ar ēšanu, caureju vai aizcietējumiem, vēdera uzpūšanos, tā burkšķēšanu, tenesmiem (sāpīga viltus vēlme veikt defekāciju). Šis sūdzības iekļaujas tā sauktās kuņģa zarnu trakta dispepsijas sastāvā. Dispeptiskiem simptomiem var būt dažādas izteiktības pakāpes. To parādīšanās saistīta ar kuņģa sekrēcijas un kuņģa sulas bakterecīdo īpašību samazināšanos.

Pēc barības uzņemšanas, slimnieks izjūt diskomfortu, smaguma un spiediena sajūtu pakrūtē. Mutē ir nepatīkama, metāliska garša, atraugām var būt apēstās barības smaka, grēmas - dažādas intensitātes, biežāk tās parādās ar dedzināšanas sajūtu pakrūtē. Biežs hroniska gastrīta simptoms ir slikta dūša pēc ēšanas. Vemšana nav pastāvīga, tā ir epizodiska, biežāk sastop pie diētas kļūdām. Ja gastrīta morfoloģiskās izmaiņas ir virspusējas, apetīte saglabājas. Ja jau ir atrofiskas gļotādas izmaiņas, apetīte ir samazināta vai tās nav vispār.

Daudziem pacientiem novēro zarnu dispepsiju, visbiežāk tā izpaužas ar caureju, retāk – aizcietējumiem. Caureja saistīta ar kuņģa sekretorās funkcijas samazināšanos, kā rezultātā cieš kuņģa barības pārstrādes process, samazinās kuņģa sulas bakteracīdā aktivitāte, attīstās zarnu disbakterioze, tiek veicināti pūšanas procesi zarnās. Aizcietējumu pamatā ir zarnu motorikas traucējumi un tieksme uz spazmām.

Hroniska gastrīta gadījumā sāpēm ir dažāda izteiktības pakāpe: sākot ar spiediena un pilnuma sajūtu pakrūte un beidzot ar stiprām sāpēm. Sāpes parasti parādās uzreiz pēc ēšanas un ilgst vairākas stundas. Šajā laikā tās var pastiprināties vai samazināties. Sāpes var būt pastāvīgas. Tās parasti ir trulas, īdošas, mērenas, bet var kļūt arī intensīvas.

Hroniska gastrīta gadījumā procesā bieži iesaistās aknas un žults izvades sistēma. Holecisītu un hepatītu attīstība saistīta ar mikroorganismu un indīgu produktu nonākšanu aknās, ar tam sekojošu baktēriju izplatību žults ceļos.

Polipozs gastrīts, kuņģa polipoze

Kuņģa polipi veidojas no klājepitēlija (papilloma) vai dziedzerepitēlija (adenoma). Tiem ir kājiņa vai plata pamatne. Pēc formas polipi atgādina ogu vai ziedkāpostu. To konsistence var būt dažāda.

Pacientiem parādās kuņģa zarnu dispepsijas izpausmes, diskomforta un spiediena sajūta, spazmas un sāpes pakrūtē. Dažreiz sāpju nav. Taču visbiežāk sāpju sindroms atgādina čūlas slimību. Sāpes mazinās pēc vemšanas, barības uzņemšanas un putojošu dzērienu lietošanas. Kuņģa dispepsija izpaužas ar sliktu dūšu un vemšanu. Atvemtās masas var saturēt asinis. Dažreiz novēro asiņu spļaušanu un melēnu (fēces melnā krāsā).

Helicobacter pylori

Helicobacter pylori (H. pylori) – spirālveidīga gramnegatīva nūjiņveida baktērija, kura infiltrē dažādus kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas rajonus. Daudzos divpadsmitpirkstu zarnas un kuņģa čūlas, gastrīta un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisumu gadījumos kā iespējamais izraisītājs ir iesaistīta arī H. pylori. Taču daudziem šīs baktērijas nēsātājiem nav nekādu simptomu vai saslimšanu.

H. pylori diagnostika parasti sākas ar pacienta sūdzību noskaidrošanu (visbiežākās ir dispeptiskas sūdzības) un vēlāk arī dažādu testu izpilde, kas var palīdzēt apstiprināt vai izslēgt H. pylori infekciju. Neinvazīvie (jeb tādi kam nav nepieciešama endoskopijas veikšana) testi ir antivielu daudzuma noteikšana pret antigēnu H. pylori, H. pylori antigēna noteikšana fekālijās, kā arī ureāzes elpas tests. Pie šo testu pozitīvajām priekšrocībām jāmin metodes lētums, ātri rezultāti, un tām ir augsta jutība (96%). Tomēr visdrošākā H. pylori infekcijas diagnostikas metode ir biopsija, kas tiek veikta endoskopijas laikā. Paņemto audu paraugu pārbauda uz ureāzi, helikobaktērijas antigēnu, veic histoloģisko izmeklēšanu, kā arī baktēriju kultūru audzēšanu uz speciālām barotnēm.
 

MFD Veselības grupas Medicīniskā firma SIA „Dziedniecība” sāka savu vēsturi vairāk kā pirms 50 gadiem kā ambulatora veselības aprūpes iestāde. Uz šo brīdi MFD ir viena no lielākajām daudzprofila veselības aprūpes iestādēm, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus vairāk kā 400 000 pacientu dažādās vietās visā Rīgā un Latvijā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas un izcilo ārstu pieredzi, MFD pamatmērķis ir rūpēties par iedzīvotāju veselību, nodrošinot savlaicīgu slimību profilaksi, kā arī sniedzot efektīvus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus.

← Iepriekšējais raksts Nākošais raksts →