Fosfors

Ar šo analīzi veiktos fosfāta mērījumus cilvēka serumā, plazmā un urīnā izmanto kā palīglīdzekli, lai diagnosticētu un uzraudzītu fosfāta disbalansu, piemēram, hiperfosfatēmiju vai hipofosfatēmiju. Lielais vairākums (85 %) fosfāta atrodas skeletā un ir apvienots ar kalciju kā hidroksiapatīts, apmēram 15 % ir mīkstajos audos, un tikai < 0.1 % ir ārpusšūnu šķidrumā. Fosfāta homeostāze ir komplekss process, kurā

iesaistītas nieres, zarnas un skelets. Fosfāta koncentrācijas palielinājums izraisa kalcija līmeņa samazinājumu. Šo mehānismu ietekmē mijiedarbība starp parathormonu un D vitamīnu.

Hiperfosfatēmiju izraisa pārmērīga fosfāta uzņemšana vai absorbcija nierēs, samazināta fosfāta izvade vai pārvietošanās starp šūnām. Tādi

klīniskie stāvokļi kā hipoparatireoze, vitamīna D intoksikācija un (visbiežāk) nieru mazspēja ar samazinātu glomerulāro fosfāta filtrēšanu (piemēram, hroniskas nieru saslimšanas jeb HNS gadījumā) izraisa hiperfosfatēmiju.

Hipofosfatēmija rodas nepietiekamas fosfora uzņemšanas, samazinātas absorbcijas zarnās, pārmērīgas izvades ar urīnu dēļ vai fosfāta pārdales dēļ šūnu iekšējos nodalījumos. Ar hipofosfatēmiju saistīti tādi klīniskie stāvokļi kā rahīts, hiperparatireoze un Fankoni sindroms.