Magnijs

Magnija mērījumus cilvēka serumā, plazmā un urīnā izmanto kā palīglīdzekli, lai diagnosticētu un uzraudzītu magnija metabolisma saslimšanas, kas saistītas ar hipomagnezēmiju (magnija deficītu) un hipermagnezēmiju (magnija pārmērīgu daudzumu). Apmēram 99 % magnija jonu atrodas kaulaudos, skeleta muskuļos un citos mīkstajos audos, un mazāk nekā 1 % atrodas ārpusšūnu šķidrumā. Hipomagnezēmija ir bieži sastopama, un tās izplatība ir līdz 15 % vispārējā populācijā un līdz 65 % pacientiem intensīvās aprūpes nodaļās.

Hipomagnezēmijas cēlonis parasti ir magnija zudums vai traucēta uzsūkšanās no kuņģa-zarnu trakta vai arī pastiprināta izdalīšanās no nierēm. Simptomātisks magnija daudzuma zudums bieži korelē hipokalēmiju, hipokalcēmiju un metabolo acidozi. Smaga hipomagnezēmija izpaužas kā neiromuskulāri simptomi (muskuļu vājums, apātija, drebuļi, parestēzija) un kardiovaskulāras izpausmes (piem., priekškambara un kambara aritmijas).

Hipermagnezēmija parasti rodas nieru mazspējas (akūtas un hroniskas nieru mazspējas) gadījumos un pēc pārmērīgas magnija lietošanas, kuras rezultātā rodas neiromuskulāras un kardiovaskulāras izpausmes, kā arī nespecifiskas izpausmes, piemēram, nelabums, vemšana un ādas piesārtums.