Imunitāte

Publicēts: 26 04 2003

Imunitāte

Viss dzīvais pasaulē, visi mugurkaulnieki, pat visprimitīvākie, pastāvīgi tiek pakļauti dažādu, ar acīm nesaredzamu svešu būtņu, organisma iekšējo ienaidnieku agresijai, un tā rezultātā cieš lielus zaudējumus.

            Kas glāba un glābj visu dzīvo šai nebeidzamajā cīņā ar neredzamo ienaidnieku, kas iekļūst organismā no ārpasaules vai rodas tā iekšienē mutācijas rezultātā? Imūnsistēma! Tieši pateicoties šai, sarežģītajai, brīnumainajai, līdz galam neizpētītajai organisma aizsardzības sistēmai var eksistēt pats cilvēks - „dabas kronis”.

            Vārds „imunitāte” cēlies no latīņu valodas „imunitas” - brīvība no klaušām, atbrīvots no kaut kā obligāta.

            Apskatīsim šo terminu no bioloģiskā viedokļa. Mikrobi, iekļūstot dzīvā organismā, pieprasa sev dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, taču organisms protestē pret ienācējiem. Imunitāte atbrīvo organismu, novērtējot tā individualitāti, atpazīstot „savus no svešiem” un likvidē pēdējos. Tādā veidā imūnsistēma koordinē visu reakciju saliedētību un mobilizē to organisma aizsardzībai pret infekcioziem aģentiem un dažādām ģenētiski svešām vielām, kas iekļūst no ārpasaules vai sintezējas pašā organismā.

            Imunoloģijas kā zinātnes rašanās laikā, tika noteikts, ka tā ir organisma neuzņēmība pret infekciju slimību izsaucējiem.

            Vēlāk tika konstatētas imūnsistēmas funkciju izmaiņas ne tikai pie saslimšanām, bet arī pie normāliem fizioloģiskiem stāvokļiem (grūtniecība, organisma novecošana). Tika atklātas daudzas, agrāk nezināmas, imūnsistēmas īpašības: autoimunitāte, kad imūnreakcijas var tikt vērstas pret sava organisma šūnām un audiem, tad imunitātei nav aizsargfunkcijas;

transplantācijas imunitāte - imūnsistēmas līdzdalība svešu audu atgrūšanā pēc orgānu un audu pārstādīšanas, kad imunitāte „klusē” un neatbild uz antigēna klātbūtni.

            Imunitātei raksturīgs konkrētums un specifiskums, pret vienu izsaucēju ir, bet pret citu nav.

            Imunitāte ir daudzveidīga pēc sava izcelsmes veida, izpausmes un darbības mehānisma.

            Eksistē iedzimtā imunitāte - ģenētiski noteikta neuzņēmība pret kādām konkrētām slimībām. Raksturīga visiem dzīviem organismiem - cilvēks neslimo ar lopu mēri, bet žurkas neslimo ar difteriju un tml.

Iegūtā imunitāte - izstrādājas organismā visas dzīves laikā , kas rodas pēc saskarsmes ar „nelūgtiem viesiem” - slimības izsaucējiem. Šo imunitāti cilvēks nevar nodot saviem bērniem.

„Svešās” daļiņas - antivielas var apmesties cilvēka organismā, nokļūstot tajā caur ādu, acīm, degunu, ausīm un muti. Par laimi, vairākums šo „ienaidnieku” iet bojā brīdī, kad mēģina iekļūt organismā.

Pirmkārt, barjeras loma ir ādai, mikrobus likvidē antibakteriālās vielas, kas ir sviedros, siekalās, asarās. Kuņģa sulas sālsskābe tos izšķīdina. Deguna un rīkles gļotas, savukārt, uztver tos, lai izmestu klepojot vai šķaudot. Tā ir nespecifiskās imunitātes pirmā aizsarglīnija. Šī imunitāte ir vissenākā aizsardzības forma un ir pamats specifiskās imunitātes izstrādei. Pēdējā veidojas pret konkrētu izsaucēju, ilgākā laika posmā un līdzdarbojoties citiem imūnorgāniem (liesa, asinis, limfmezgli, mandeles utt.).

Imūnsistēma, kā jebkura cita organisma sistēma, ir pakļauta dažādiem traucējumiem, var „saslimt”.

Tas izpaužas:

1. Bieži atkārtojas infekcijas, kuras izsauc baktērijas, vīrusi, sēnītes, hlamīdijas u.c. Piemēram, ādas un zemādas strutaini iekaisumi, elpošanas sistēmas infekcijas (bronhīti, pneimonijas), mutes un deguna gļotādas iekaisumi, urīnizvadsistēmas saslimšanas, zarnu darbības traucējumi, hronisks hepatīts, HBsAg nēsāšana, biežas ARVI (3-4 reizes gadā), neskaidras etioloģijas drudzis, atkārtota limfmezglu palielināšanās un tml. Šajā gadījumā imūnsistēma ir nomākta.
2. Gadījumā, kad imunitāte neadekvāti spēcīgi reaģē, tad, tā vietā, lai vienkārši aizsargātu organismu, attīstās alerģiska saslimšana: neirodermīts, ekzēma, dažreiz pievienojas astmatisks bronhīts, astma, alerģiskās iesnas. Šeit pieskaitāmas arī alerģiskās reakcijas uz ārstnieciskiem līdzekļiem, ķīmiskām un pārtikas vielām.
3. Ja organisms kļūdaini reaģē uz savām šūnām un audiem, rodas autoimūna saslimšana. Tas ir reaktīvais artrīts, sistēmas saslimšanas, izkaisītā skleroze, autonomās asinssaslimšanas. Jāatceras, ka nereti ilgstošas, hroniskas saslimšanas nereaģē uz tradicionālu ārstēšanu  un var uzrādīt autoimūnā procesa pazīmes, t.i. „paškaitējums”.
4. Bet, ja imūnsistēma „pārstāj” ievērot izmainītās šūnas, var attīstīties dažādas onkoloģiskās saslimšanas.

Izšķir primāro (iedzimto) un sekundāro (iegūto) imūndeficītu.

Iedzimta patoloģija ir ģenētiski noteikta, trūkst kāda posmiņa imunitātes ķēdē. Parasti tas izpaužas jau pirmajos dzīves mēnešos. Bērns bieži slimo ar infekcijas slimībām, kas noved pie nelabvēlīga rezultāta. Iegūto jeb sekundāro imūndeficītu veicina:

1)      līdz galam neizārstētas bakteriālās un vīrusu infekcijas;

2)      aknu, nieru un vielumaiņas saslimšanas;

3)      medikamentozā un staru terapija;

4)      nesabalansēts, neracionāls uzturs (badošanās, diētas);

5)      cērmju un citu zarnu parazītu invāzijas;

6)      daudzas hroniskas saslimšanas;

7)      nelabvēlīgi ekoloģiskie apstākļi (ūdens, vide);

8)      ilgstošs stress - spēcīgs nomācošs faktors.

Arī veseliem cilvēkiem mēdz būt imunoloģisko rādītāju pazemināšanās (imunitātes pazemināšanās). Parasti tai ir sezonas raksturs, kas saistīts ar apkārtējās vides ģeofizikālajiem faktoriem: saules aktivitātes pazemināšanās, laika apstākļu svārstības utt.

Nevar atzīt par kvalificētu ārstēšanu, kad netiek noteikti imunoloģiskie traucējumi, pretējā gadījumā nevar garantēt, ka bronhīts vai pneimonija neatkārtoties, nepāries hroniskā infekciozi - alerģiskajā bronhiālajā astmā, tāpēc:

1)      neielaidiet akūtas saslimšanas, nenodarbojieties ar pašārstēšanos, izmantojot antibiotikas;

2)      pie recidivējošām un hroniskām patoloģijām pēc ārstējošā ārsta ieteikuma vēlams izmeklēt pacienta imunoloģisko statusu un koriģēt ārstēšanu, pielietojot imunopreparātus, lāzera un adatu terapiju.

Veselības nostiprināšanai cilvēks var pielietot imūnprofilaksi:

1)      Svarīga ir ķermeņa higiēna. Rūpes par ādas tīrību un veselām netraucētām fizioloģiskajām funkcijām: brīvu elpošanu, savlaicīgu kuņģa - zarnu trakta atbrīvošanu u.c.

Te ir daudzas iespējas: ūdens procedūras (peldēšana), pirtis, kas veicina organisma attīrīšanos no šlakvielām, jo to uzkrāšanās organismā novājina imūnās sistēmas aizsragfunkciju.

2)     Mazkustīgums veicina liekā svara rašanos, savukārt, liekais svars veicina dažādu saslimšanu attīstību, tāpēc nepieciešama fiziska aktivitāte.

3)      Veselīgs, pilnvērtīgs uzturs.

4)      Pietiekams nakts miegs.

5)      Kaitīgo paradumu (smēķēšana, alkoholisms, narkomānija) izskaušana.

6)      Saudzīga attieksme pret savu un apkārtējo cilvēku psihi, izvairīšanās no stresa.

7)     Saprātīga vakcinēšanās, kas palīdz izsargāties no tādām saslimšanām, kā gripa, difterija, ērču encefalīts, dzeltenais drudzis, vīrusu hepatīts.

8)     Bioloģiski aktīvo piedevu lietošana. To lietošana var būt gan īslaicīga, piemēram, dažādu saslimšanu laikā, vai pastāvīga, kas saistīta ar nelabvēlīgiem darba apstākļiem, nepietiekamu uzturu, vielumaiņas traucējumiem. Piemēram, vitamīni A,E,C, mikroelementi - jods, selēns, cinks u.c. Taču pirms šo piedevu lietošanas nepieciešama ģimenes ārsta konsultācija.

MFD Veselības grupas Medicīniskā firma SIA „Dziedniecība” sāka savu vēsturi vairāk kā pirms 50 gadiem kā ambulatora veselības aprūpes iestāde. Uz šo brīdi MFD ir viena no lielākajām daudzprofila veselības aprūpes iestādēm, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus vairāk kā 400 000 pacientu dažādās vietās visā Rīgā un Latvijā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas un izcilo ārstu pieredzi, MFD pamatmērķis ir rūpēties par iedzīvotāju veselību, nodrošinot savlaicīgu slimību profilaksi, kā arī sniedzot efektīvus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus.

← Iepriekšējais raksts Nākošais raksts →